Ievads.
Jebkurš cilvēks kādreiz bijis bērns. Cilvēks sabiedrības turpināšanai ir nepieciešamas atkal jaunas un jaunas paaudzes - ko veido atsevišķi indivīdi . To saprata jau sirmā senatnē, - arī pirmatnejo ģermāņu ciltīs , kas dzīvoja mūsu ēras pirmajos gadsimtos. Viņi mitinājas teritorijās uz ziemeļrietumiem no Romas impērijas. Tās bija ciltis , kuras romieši un grieķi sauca par barbariem, bet kuras jau no V gadsimta beigām dzīvoja Rietumromas teritorijā : vandāļi - Ziemeļāfrikā , vestgoti - spānijā , ostgoti – Italijā , franki - Gallijā , angļi un sakš – Britānijā , kur izveidoja savas valstis . Kādiem bija jābūt cilvēkiem un kādiem bija jābūt viņu bērniem , viņu nozīmei un motivācijai , lai vairāku paaudžu gaitā veidotos šādi panākumi?
Ģermāņiem bija ļoti īpatnēji un no citām ciltīm krasi atšķirīgi tikumi un vērtības, ko ieaudzināja bērniem no paaudzes paaudzē. Tas radies no viņu izteikti klejojošā dzīvesveida un materiāli praktiskās dzīves uztveres.
Sava referātā apskatīšu ģermāņu paražas, kas saistītas ar bērnu audzināšanu un to iekļaušanos cilts sabiedrībā, kā arī bernu nozīmi tajā vispār.
Dzīves apstākļi un ģimenes struktūra
Ne jau nu tā notika , kā vēsta ģermāņu teika , kur Āsu cilts Lokijs atdzīvināja kokā veidotus - Asku un Emblu . Darbā „Ģermānija” Tacits uzskata , ka : „ Ģermānijas ciltis , turēdamās tīras no jauktam laulībām ar citām tautām , ir patvērušās kā īpatneja un nebojāta , tikai sev līdzīga tauta. Tādēļ tad arī viņiem -tik lielam cilvēku skaitam – visiem ir tas pats ķermeņa tips : spīvas , gaišzilas acis, iesarkani mati ; ķermeņi lieli un tikai virsū brukšanai spēcīgi ; darbu veikšanai nav tik lielas izturības , un vismazāk tie ir pieraduši paciest slāpes un karstumu, ar aukstumu un izsalkumu tos klimats apradina.”
…
