Katram bērnam piedzimstot neatkarīgi no bērna, viņa vecāku, aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izpausmes, dzīvesvietas valstī, mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem tiek piešķirtas neatņemamas tiesības.
Lai runātu par bērnu tiesībām un tos konspektētu, vispirms ir jānoskaidro kas ir bērns. Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.
Savukārt, lai sauktu pie atbildības nepilngadīgo, tas ir, bērnu, policijas darbā jāzina, ka no 14 gadu vecuma sākas gan administratīvā atbildība, gan kriminālatbildība, kad bērns par savām pretlikumīgajām darbībām sāk atbildēt patstāvīgi.
Bērnam pildīt savus pienākumus ir tikpat svarīgi, kā uzmanīt, lai tiek ievērotas viņa tiesības. Bērna tiesības var tikt ierobežotas, ja tas nepieciešams sabiedriskās kārtības nodrošināšanai, citu personu tiesību un brīvības aizsardzībai. Izmantojot savas tiesības, nedrīkst aizskart citu bērnu un pieaugušo tiesības un likumīgās intereses.
Attīstības posmi:
Var teikt, ka bērnam piedzimstot, viņš ir balta lapa, tikai ar gadiem, pirmie ir vecāki, kas bērnā ieliek pašus pamatus, kas iemāca bērnam atšķirt labo un ļauno, kas liek saprast, kas ir pareizi, kas nepareizi. Tikai vēlāk bērnam sākot iet skolā apkārtējā vide ietekmē bērna psihi, bērna raksturu, bērna attieksmi pret notiekošo apkārt. Persona pati par sevi bez sociālās vides nevar kļūt par likumpārkāpēju.
