IEVADS
Izvēlētā darba tēma – Bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšana Latvijā – ir ļoti aktuāla ne tikai katrai mātei, ģimenei, bet gan visai sabiedrībai un valstij kopumā. Aktuāla tāpēc, ka šodien mēs arvien vairāk sākam apzināties bērnu lomu šajā pasaulē. Beidzot mēs varam teikt: bērni – mūsu nākotne. Sabiedrība līdz tam ir nobriedusi. Jautājums: kāpēc?
Atbildes ir vairākas. Pateicoties vispasaules globalizācijai un, secīgi, valstu tuvināšanai vienai otrai mēs sākam apjaust, cik daudz nozīmē bērns. Bērni veido nākamo paaudzi, un tieši no viņiem būs atkarīgs, kāda, piemēram, būs Latvija vai Itālija, vai vēl kāda cita valsts pēc 20 – 30 gadiem. Jebkuru valsti var salīdzināt ar ģimeni. Ģimenē piedzimst bērns, bet vecāki cenšas viņam nodot visu to labāko, ko savā dzīvē paspējuši izdarīt, kā arī cenšas mudināt bērnu izdarīt vēl vairāk, nekā viņi dzīvē paveikuši. Tas ir sava veida vecāku mantojums saviem bērniem. Katra ģimene veido sabiedrību, līdz ar to katras ģimenes bērns ir svarīgs, jo viņš būs nākamās sabiedrības (jaunākās paaudzes) loceklis. Un no tā, kāds katram bērnam būs „mantojums”, veidosies sabiedrības.
No otras puses par bērniem mēs sākam runāt ne tikai tamdēļ, ka bērni ir valsts lepnums, bet arī tamdēļ, ka sākam novērot arvien vairāk briesmīgu, reizēm pat šaušalīgu situāciju, kurās bērniem nevajadzētu nokļūt. Vardarbība visās izpausmēs, vecāku nolaidība, skolotāju nekompetence, neiecietība pret citādi domājošiem, citādas krāsas, uzskatu, pārliecību cilvēkiem, nekontrolēšana, izmešana uz ielas u.c. – tas ir tas, no kā nav pasargāts neviens bērns. Līdz ar lielu tehnoloģisko progresu, ko šodien varam novērot, mēs aizmirstam, ka arī tas negatīvi ietekmē bērnus. Te būtu jāmin internetu kā vienu no bērniem bīstamiem sakaru līdzekļiem. Diemžēl mēs nespējam pilnībā pasargāt bērnus no pornogrāfijas, atbaidošiem attēliem, maldināšanas – ko nu, bieži vien no tā nav pasargāti arī pieaugušie. Vēl jo vairāk, internets ir bīstams arī ar to, ka tajā valda pilnīga brīvība, bet tas nozīmē, ka jebkurš naidīgi noskaņots cilvēks var noskaņot arī citus cilvēkus, piemēram, pret afroamerikāņiem, budistiem u.c., kuri ir vainīgi tik tajā, ka domā, uzvedas vai izskatās citādāk.
Ja pieaugušam cilvēkam ir izvēles brīvība – padoties vai nepadoties vilinošām reklāmām par ātru un vieglu naudu, piebiedroties vai nepiebiedroties naidīgi noskaņotiem cilvēkiem, tad bērniem šādas izvēles nav, ņemot vērā viņu psihofizioloģiskās īpatnības, attiecības ar vecākiem, vienaudžiem utt. Bērns ir daudz ietekmējamāks, jo viņš ir daudz emocionālāks. Strīds ar vienaudžiem bērnu var novest pat līdz pašnāvībai. Vēlēšanās būt „foršākam” visā skolā var novest pie alkoholisma vai narkomānijas. Konflikts ar vecākiem var pamudināt bērnu pamest mājas un kļūt par ielas bērnu.
Tieši tāpēc mums jāaizsargā bērni. Bērnības traumas (ne tikai fiziskas, bet arī emocionālās) var ietekmēt cilvēku tik lielā mērā, ka tas visu mūžu mēģinās padarīt citiem sliktāku dzīvi, mēģinās „atriebties”, kaut gan neviens viņa ciešanās nebūs vainīgs. Tieši izejot no tā, ka bērni ir pārāk emocionāli jeb, juridiskā skatījumā, nenobrieduši, lai patstāvīgi pieņemtu lēmumus un spētu uzņemties atbildību par tiem Latvijas Republikas (turpmāk LR) Bērnu tiesību aizsardzības likuma 3.panta 1.daļā bērns tiek definēts sekojoši:
„Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas” [ 5 ].
…
