Secinājumi
Autore, iepazīstoties ar pasaules vēsturē dažādos gadsimtos valdošajiem uzskatiem par bērniem kā pilntiesīgiem saabiedrības locekļiem un tiesību subjektiem, secina, ka šobrīd atrodamies laikmetā, kad bērns bauda vislielālo aizsardzību no valsts puses.
Pienākums rūpēties par bērnu aizsardzību ir valstij, izskaužot jebkāda veida vardarbību pret bērnu, taču rūpēs par bērnu aizvien saglabājas ģimenei. Vēsturiski raugoties, gan senajā Romā, gan Grieķijā bērni bija pakļauti tēva varai, kas noteica visus bērna būtiskos dzīves aspektus. Savukārt jauno laiku civiltiesību kodifikācijas vecāku varu vairs neuzskata par mūžīgu, bet gan par tādu varas institūtu, kas izbeidzas ar bērna pilngadību.
Sākot ar 17.gadsimtu un apgaismības laikmetu, ko atnesa Lielā Franču revolūcija, jautājums par ģimeni un bērnu audzināšanu ir kļuva viens no apspriežamajiem tematiem ideāla bērnu audzināšanas un ģimenes modeļa meklējumos. Būtiskākais pavērsiens bērnu tiesību attīstībā sākās 19.gadsimta vidū, kad tika likti pirmie pamati bērnu tiesību attīstībai, savukārt 20.gadsimtā bērnu tiesības tika nostiprinātas līdzvērtīgi pieaugušo tiesībām, ietverot tās tādos starptautiskos dokumentos kā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, . 1989.gada 20.novembrī ir ANO Konvencija par bērna tiesībām u.c.dokumentos..Bērnu tiesību politikas veidošanā ir iesaistījušās tādas starptautiskās organizācijas kā ANO, Eiropas Padome, Eiropas Savienība, ES tiesa un Eiropas cilvēktiesību tiesa, kā arī pašas valstis.
Lai gan formāli tiek pieņemti neskaitāmi tiesību akti, kas regulē visas bērna dzīves jomas, tomēr raugoties uz pēdējos gados aktualizētajām problēmām saistībā ar bērnu tiesību nodrošināšanu, raisās pārdomas par to, vai šāda mākslīgi radīta globāla politika nodrošinās to, ka bērns aug mīlestības pilnā gaisotnē un attīstās par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Autore vēlas pievienoties Farhada Malehiana publikācijā "Bērns kā autonoms tiesību subjekts" paustajam viedoklim, kurā F.Malehians norāda, ka "pirmais stūrakmens izpratnei par mana bērna aizsardzības būtību nav likums, bet veids, kādā es izturos pret bērna personīgo vai dabisko integritāti. Tas ietver dalību brīdī, kad es piedalījos viņa ieņemšanā, dalību bērna, kā arī dalību visos pārējos dzīves posmos bērna attīstībā. …
