Ievads
Lielākā daļa pašreizējo pētījumu par bērnu uzvedības noviržu cēloņiem un to korekciju ir attiecināmi uz skolas vecu bērniem. Par šo problēmu pirmsskolas vecumā, kad novirzes vēl nav noturīgas un vieglāk padodas korekcijai, pētījumu ir daudz mazāk [10, 10]
Kā atzīmē T. Liepiņa bērnu uzvedības traucējumus ir pētījuši J. Akocella, R. Butzins, L. Mahedī, M. Rozenbergs, P. Sindelars, V. Vilsons u.c.
Bērnu uzvedības traucējumiem ir precīzi noskaidrotas tās pazīmes, kuras raksturīgas šai diagnozei:
1. ilgstoša asociāla vai antisociāla uzvedība;
2. izaicinoša, opozicionāra uzvedība un manieres;
3. atkārtota vispārpieņemto normu un likumu pārkāpšana;
4. cietsirdība, agresivitāte, impulsivitāte.
Uzvedības noviržu pamatā var būt psihosociāli cēloņi, gan arī bioloģiski cēloņi. Kā bioloģiskus cēloņus var minēt – komplikācijas prenatālajā periodā, kā arī dzemdību laikā, dažādas slimības agrīnajā bērnībā, pārtikas ietekme un neiroloģiska rakstura traucējumi. Kā psihosociāli cēloņi bērna hiperaktivitātei var būt psihiskie pārdzīvojumi, TV nelabvēlīgā ietekme, nelabvēlīgās attiecības ģimenē un arī uzturēšanās ilgstoši slēgta tipa iestādēs[11, 5 – 6].
Uzvedības novirzes ir problēma, ar ko ikdienā saskaras daudzi pedagogi un bērnu vecāki. Kaut arī par uzvedības novirzēm ir daudz runāts un rakstīts, tomēr jautājums kā audzināt un mācīt neuzvedīgu bērnu ir joprojām aktuāls.
Ļoti svarīgi ir atrast optimāli pareizu pedagoģisko pieeju saskarsmē ar bērniem kam ir uzvedības novirzes, jo tam ir liela nozīme bērnu personības veidošanā. Visi vides faktori gan iekšējie, gan ārējie, iedarbojas uz bērnu, izmaina viņa pārdzīvojumu pasauli. Ir svarīgi apzināties, cik lielā mērā bērna dzīvi ietekmē uzvedības traucējumi un kādu iespaidu tie atstās uz viņa turpmāko attīstību.
Pētījuma objekts:
Pieaugušo pieeja bērna uzvedības traucējumu mazināšanā.
Pētījuma priekšmets:
Bērnu novirzes uzvedībā.
Pētījuma mērķis:
Teorētiski izzināt dažādu autoru atziņas un praktiski vērtēt bērnu uzvedības novirzes jaunākajā pirmsskolas vecumā.
Uzdevumi:
1. Izzināt uzvedības būtību, tās struktūru un mijietekmi ar sociālo attieksmi.
2. Analizēt uzvedības traucējumu cēloņsakarības.
3. Raksturot bērnu attīstības likumsakarības jaunākajā pirmsskolas vecumā problēmas skatījumā.
4. Veikt pētījumus par bērnu uzvedības novirzēm un korekcijas iespējām vecumā 3 – 4 gadi.
Pētījuma metodes:
• Teorētiskā
- literatūras apkopošana un analīze par bērnu uzvedības novirzēm jaunākajā pirmsskolas vecumā.
• Empīriskās
- pārrunas ar bērniem;
- bērnu vērojumi.
Pētījuma bāze:
Cēsu speciālā pirmsskola. Pētījumā piedalās jaunākā pirmsskolas vecuma 15 bērni.
1. Uzvedības būtība, tās saistība ar sociālo attieksmi
Uzvedība – indivīda rīcības ārējā izpausme, izturēšanās, attieksme, ko parasti nosaka vitālās vajadzības un vides apstākļi, kā arī tuvākajā apkārtnē vai plašākā sabiedrībā pieņemtās ētiskās, tikumiskās normas, etiķete un ko, tāpat kā zināšanas, vērtē izglītības ieguves procesā. [15, 200]
Savukārt psihologi cilvēka uzvedību definē kā jebkādu indivīda aktivitāti, ko var sadalīt darbībās vai rīcībā un reakcijās [17, 41].
Autore Iluta Ieviņa savā rakstā „Skolotāj, es neesmu slikts!” skaidro uzvedības motīvus, kuros ir svarīgi iegaumēt trīs būtiskus aspektus:
1. Uzvedības mērķtiecība. Katrai uzvedībai ir savs mērķis. Bezmērķīga uzvedība nepastāv.
2. Sabiedriskā interese jeb sociālā piederība. Jebkura cilvēka uzvedība nav saprotama bez sociālā konteksta. Cilvēka uzvedība vienmēr ir saistīta ar mērķi piederēt, būt daļai kādā veselumā, būt pieņemtam ģimenē, draugu pulkā, sabiedrībā. Tā ir briesmīga izjūta – nebūt piederīgam.
3. Vispārības princips jeb holistiskā pieeja. Indivīds ir jāskata sabiedrības kontekstā. Jebkura darbība ir kopdarbība (prāts, ķermenis, sabiedrība).
Pirmsskolas vecumā norisinās ievērojamākas pārmaiņas bērna personības veidošanā. [12, 336] Šīs pārmaiņas veicina izmainītais dzīves veids, saskarsme ar vienaudžiem, rodas jaunas intereses un vajadzības. Tāpēc bieži pirmsskolēns nonāk arī konflikta situācijās ar saviem vienaudžiem , kuru risināšanā viņš izmanto sišanu, lamāšanos u.c. Pedagogi, bērnu vecāki un sabiedrība to dēvē par sliktu uzvedību. Taču – kā rīkoties bērna sliktas uzvedības gadījumos? Vispirms pieņemt patiesību, ka jebkuram cilvēkam, arī bērnam ir gan saules, gan arī ēnas puse – sociāli nepieņemamais, sliktais - agresivitāte, dusmas, skaudība, greizsirdība, mazdūšība utt. [28, 90]. Bērna sliktajai uzvedībai vienmēr ir paša apzināti mērķi: uzmanības piesaistīšana, tiekšanās pēc varas, spēka demonstrēšana, neticība saviem spēkiem, atriebība. Bērnu uzvedībā kā spogulī var redzēt šodienas strauji mainīgā laikmeta pretrunas - sociālo netaisnību, pieaugušo noslāņošanos ļoti bagātajās un ļoti trūcīgajās sabiedrības grupās. [1] Mērķu sasniegšanai atkarībā no dzīves stila bērns var izvēlēties uzbrūkošu, aktīvu uzvedību vai pasīvu aizsardzības uzvedību. Aktīvā uzvedība ir uzkrītoša un izaicinoša, bet pasīvo uzvedību ir grūtāk labot, jo bērns var taisnoties, ka neko sliktu nav darījis.
Negatīvās novirzes uzvedībā atstāj negatīvu ietekmi gan uz cilvēka sociālās nobriešanas procesu, gan uz sabiedrības attīstību vispār. [2, 44]
Bieži izmantots jēdziens „norma”, kas savā ziņā cilvēka apziņā novelk zināmas robežas, bet viss, kas atrodas aiz šim robežām tiek uzskatīts par novirzi no normas Tādas novirzes no normas bērna attīstībā ir gan garīgā atpalicība, gan arī negatīvās novirzes uzvedībā [2, 44]. Normas ir sabiedrības praksē izveidojušies, cilvēku pieņemti un tradīcijās nostiprinājušies likumi, noteikumi. [27, 63] Neviena ģimene, pirmsskolas un sabiedrība kopumā nevar pastāvēt bez noteiktām normām. Ir noteiktās normas, kas katras tautas attīstībā ir veidojušās gadsimtiem ilgi, un jaunā paaudze tās apgūst audzināšanas procesā. Mainoties sabiedrībai mainās arī normas, bet ir normas, kas ir kļuvušas par vērtībām – cieņā pret vecāku cilvēku, pret savu ģimeni un vecākiem, kā arī cieņa pret pedagogu.
…
