Bezdarbs ir un paliek visakūtākā tirgus saimniecības ekonomiskā un sociālā problēma. Lozungs “Darbs un maize” koncentrēti izsaka problēmas būtību. Saprotams, kopš 30. gadiem tirgus ekonomikā nodarbinātības jomā daudz kas mainījies uz labo pusi. Tomēr no darba ņēmēju viedokļa, no to jauniešu pozīcijas, kas pirmo reizi piedāvā savu darba spēku ražošanas resursutirgū, nodarbinātība paliek problēma Nr. 1. Šodien Latvijā darba zaudēšana, pat ja turpmāk noteiktu laiku būs iespēja saņemt bezdarbnieka pabalstu, ir cilvēki, bieži vien visas ģimenes traģēdija. Problēma ir visai sarežģīta un nebūt netik vienpusīga, kā liekas, ja uz to raugās pavirši.
Pāreja uz tirgus ekonomiku salauza daudzus pagātnes priekštatus. Pakāpeniski mainījās arī priekštats par pilnīgu nodarbinātību. Sāka atšķirt brīvprātīgo un piespiedu bezdarbu. Brīvprātīgu bezdarbnieku kā bezdarbnieku nevar ekonomiski raksturot. Viņš vispār vai ierobežotā laika posmā nav darba spēju piedāvātājs darba spēka tirgū. Šī iemesla dēļ šie “brīvprātīgie” izslēdzami no to cilvēku loka, kuri varētu kļūt par potenciāliem bezdarbniekiem, kas ieskaitāmi aktīvajā darba armijā. Vienlaikus vistīrākā demagiģija ir dažviet paustie uzskati, ka Latvijā bezdarbnieki ir tikai slaisti un dīktdieņi, kas ir par slinku, lai paceltu latu, kas mētājas tepat kāju priekšā, un nevēlas sākt patstāvīgu uzņēmējdarbību. Nav tādas tirgus ekonomikas valsts pasaulē, kur būtu vienīgi uzņēmēji. Visur ir darba devēji un darba ņēmēji, uzņēmēji un algotie darbinieki. Pēdējo ir krietni vairāk. Un visās attīstītās tirgus ekonomikas zemēs ir tādi, kas nestrādā, darba spēku nepiedāvā, un ir bezdarbnieki, kas alkst, lai viņu darbaspēka piedāvājumiem būtu atbilstošs pieprasījums.
Kas nestrādā un darbaspēku nepiedāvā? Pirmkārt,sievietes mātes, kas nolēmušas vismaz līdz noteiktam vecumam bērnus audzināt ģimenē.
Otkārt, sievas, namamātes, kuru vīri spēj ģimeni pilnīgi nodrošināt paši.…