Pasaules kultūras vēsture Bizantija ieņem izcilu vietu. Viduslaiku pasaule daudz guva no Bizantijas literatūras un mākslas, jo tām piemita cēlas un izsmalcinātas formas, tēlaina pasaules uztvere, izteikts estētisms un filozofisks dziļums. Izglītības, spriegās garīgās dzīves veidā un mākslu apgarotībā Bizantija bija antīkās pasaules tiešā mantiniece un kļuva par sava laika izcilu kultūras un mākslas dzīves centru.
Bizantijas kultūrai piemita īpašības, kas to būtiski atšķīra no viduslaiku Eiropas, Tuvo un Tālo Austrumu kultūrām: valsts ietvaros pastāvēja valodas un konfesionālā vienotība; kaut arī tā bija daudznacionāla impērija, tajā eksistēja vienots etniskais kodols - grieķi; kultūras pamatā bija grieķu valoda; valdošā reliģija bija kristietība tās pareizticīgajā variantā; impērija balstījās uz stabilu valstiskumu un centralizētu pārvaldi.
Savā tūkstošgadu ilgajā pastāvēšanas laikā Bizantija uzņēma daudzus ārējus kultūras impulsus no Irānas, Ēģiptes, Sīrijas un citām zemēm, kas radīja kultūru mijiedarbību. Tomēr, kā galvenais, vienmēr saglabājās no antīkās pasaules (grieķiem, romiešiem) mantotais kultūras pamats.
Valsts izveidošanās, vēsture, sabrukums.
Romas impērijai sadaloties, tās austrumdaļa 395. gadā izveidojas Bizantijas valsts, kas tajā laikā Rietumromu pārspēja gan ekonomikā, gan arī materiālas un garīgas kultūras ziņā. Jau 330. gadā Romas imperators Konstantīns pārcēla impērijas jauno galvaspilsētu uz Bosfora tuvumā izvietoto senās Megaras koloniju Bizantiju, kas deva nosaukumu vēlākajai impērijai. Jaunā galvaspilsēta tika nodēvēta tās dibinātāja vārdā par Konstantinopoli - "Konstantīna pilsētu" Vietas izvēli noteica izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis. Šeit krustojās visi lielie tirdzniecības ceļi no Eiropas uz Āziju, te atradās izeja no Melnās jūras uz Egejas jūru. Konstantinopole izveidojās par svarīgu militāri stratēģisku punktu, kas noteica impērijas virskundzību par tuvākajiem jūras šaurumiem.…
