Vecās katoliskās Spānijas, kuras virzību noteica Madride, kuras seja bija pavērsta projām no Eiropas un raudzījās Āfrikas un savas Jaunās pasaules koloniju virzienā, kuru pārvaldīja baznīca, valsts, baņķieri un senās aristokrātiskās ģimenes ar neskaitāmiem vārdiem un tituliem,- šīs Spānijas vairs nav. Tā nekur nav izgaisusi, taču tās agrākie iedzīvotāji ir vecmodīga paaudze, kas arvien vairāk zaudē spēkus un pozīcijas un ko biedē notiekušās pārmaiņas [1,262]. Runājot par mūsdienu Spāniju, gribas teikt – tā ir tikšanās ar viesmīlību un dzīvesprieku, ko rosina aizkustinošās spāņu ģitāras skaņas, aizraujoši temperamentīgais flamenko, iedvesmojošās serenādes un slavenā korrida, bruģētās ieliņas, pa kurām reiz staigājis Dons Kihots, zemes skaistums, kas ietekmējis cilvēces ģēnijus – Pikasso un Goju, Servantesu un Hemingveju, Dalī un El Greko, cilvēkus, kuri dzīvoja, radīja, mīlēja, cīnījās ar ļaunumu un mira šai zemē.…