Savam darbam izvēlējos šo tēmu, jo uzskatu, ka šobrīd jautājums par brīvību, visatļautību un atbildību ir visai aktuāls. Mans mērķis ir filozofiskā izpratnē padziļināt zināšanas un izpratni par šo tēmu, kā arī atspoguļot brīvības un atbildības attieksmes veidošanu bērnos jau sākot no pirmsskolas vecuma.
Sabiedrībā šie jautājumi, it sevišķi par brīvību un visatļautību, bieži vien ir visai „izplūduši”, bet jēdziens „atbildība” vispār atvirzīts otrā plānā. Pateicoties straujajām politiskajām un ekonomiskajām pārmaiņām Latvijā 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā, skaidrāk izpaudās arī pārmaiņas izglītībā. Arvien būtiskāk radās nepieciešamība pēc jaunas, uz skolēnu vērstas, izglītības, kam pedagoģijā, filozofijā un psiholoģijā ir izveidots apzīmējums humānpedagoģija. Tās centrālā ideja ir uzskats par indivīdu, kurš ir spējīgs pašaktualizēties. Vecajā, normatīvajā pedagoģijā maz vērības tika pievērsts personības vienreizējai, unikālai, neatkārtojamai individualitātei. Salīdzinot veco izglītības paradigmu ar jauno „humāno” paradigmu, nevar neievērot būtiskas atšķirības. Ja agrāk viss mācību process tika virzīts uz galarezultātiem, neatkarīgi no tā, vai tiem ir ilglaicīgs vai īslaicīgs raksturs, - skolēni pasīvi apguva atsevišķus mācību priekšmetus, galvenais bija disciplīna un kolektīvās intereses, bez iespējas realizēt savas individuālās vajadzības un vēlmes, tad jaunā paradigma ir vērsta uz nepārtrauktu mācīšanos un pilnveidošanos; skolas mācības ir pamats visas dzīves nepārtrauktai izglītībai. Mācības ir mijiedarbība starp skolēnu un skolotāju – ārējās un iekšējās patiesības tiek noskaidrotas savstarpējā dialogā. Izglītības mērķi ir vienlīdz svarīgi ar mērķa sasniegšanas procesu. Lai šāds process būtu pilnvērtīgs, ir nepieciešama iekšēji brīva personība, kas ir spējīga darboties patstāvīgi, kura savai dzīvei ir spējīga izvirzīt mērķus un saskatīt savas dzīves jēgu.
…
