Cieņa un gods ir morālās apziņas jēdzieni, kas izsaka personības attieksmi pret sevi kā morālo vērtību un sabiedrības attieksmi pret cilvēku, vērtējot tā rīcību, dzīvi. Šo morālo vērtējumu parasti dod sabiedriskā doma, ģimenes locekļi, radi, draugi, paziņas un citi līdzcilvēki. Gods un cieņa ir jēdzieni ar pozitīvu nokrāsu. Neskatoties uz to, no šīm morālajām vērtībām izrietošās īpašības nav tik pozitīvas, piemēram, godkāre, necieņa.
Goda jēdzienam ir vispārcilvēcisks un šķirisks raksturs. Tas nozīmē, ka daudzas morālās atziņas izkristalizējušās jau tālā pagātnē, godāt tēvu un māti, cienīt un aprūpēt vecus cilvēkus, sargāt meitenes godu, godināt, cildināt varoņus. Goda jēdziens prasa cilvēku cienīt tādā mērā, kā viņš to ir pelnījis, bet personības cieņa dibinās uz visu vienādajām tiesībām uz cienīšanu. Bez cilvēka personiskās piepūles, pieredzes, pārdzīvojumiem un gribas nav iespējams iemantot ne sirdsapziņu, ne cieņu, ne godu, ne arī labestību. Katram šī morālā bagātība ir jāapgūst.
Ne tikai pasaules vēsturē ir vērojama šo morālo apziņas jēdzienu esamība, bet arī latviešu folklorā. Ir daudzas tautasdziesmas, sakāmvārdi un parunas par godu un cieņu, kurās, piemēram, gods ir attiecināms uz cilvēkiem dažādās dzīves situācijās – jaundzimušajiem krustībās, jaunlaulātajiem kāzās, aizgājējiem bērēs.…
