Par vienu no svarīgākajām datora sastāvdaļām tiek uzskatīts cietais disks (hard disk).(Cieto disku reizēm mēdz saukt arī par cieto dzini - hard drive) Šī iekārta raksturo datora pastāvīgo atmiņu, un ir paredzēta programmatūras un dažādu datņu (failu) saglabāšanai. Cietajā diskā ir iespējams saglabāt no 10 līdz 9000 reižu vairāk informācijas nekā vienā lokanajā diskā jeb disketē (tas atkarīgs no diska ietilpības), un tā funkcionālā nozīme svarīgumā līdzinās procesoram, tikai cietais disks ir informācijas saglabāšanas iekārta, kamēr procesora ziņā paliek datu apstrāde.
BAROŠANAS BLOKS
Cieto disku veido vairāku disku pakete, kas novietota uz vienas ass. Katrs disks ir no metāla, parasti alumīnija, kas pārklāts ar magnētisku materiālu. Šie diski ievietoti hermētiski noslēgtā korpusā jeb dzinī, kuru sauc par cietā diska dzini (HDD – Hard Disk Drive). Tas nepieciešams tādēļ, ka informācija uz diskiem ir izvietota ļoti blīvi un jebkurš puteklītis uz diska virsmas var traucēt normālu darbu. Cietais disks glabā visas programmas un datus, kurus izmanto lietotājs. Ja kādu no programmām vajag izpildīt, tad operētājsistēma to vispirms iesūta operatīvajā atmiņā. Cieto disku ietilpība personālajos datoros ir no 600 Mb līdz 128 GB.
Cietā diska uzbūve un parametri, tā saskarnes (interfeisa) piemērotība datoram, diska pielietojuma atšķirības, ņemot vērā datora izmantošanas mērķus, kā arī dažādas iespējas, kā palielināt informācijas uzglabāšanas drošību.
Jebkurā gadījumā, iegādājoties cieto disku, ir jāņem vērā divi pamatparametri:
Ietilpība - vēlams iespējami lielāka, jo cietā diska tilpums nav bezgalīgs un programmu aizņemta vieta uz cietā diska arī strauji paplašinās.
Diska pieejas ātrums - laiks, kas nepieciešams, lai diskā atrastu vajadzīgo informāciju (labam cietajam diskam pieejas ātrums nav lielāks par 15 m/s).…
