Cietumsodu vēsture meklējama senatnē pirms Kristus dzimšanas. Cietumsods tika piemērots kā iebiedēšanas līdzeklis, kaut gan jāsaka, ka senāk sods par noziegumu vai pārkāpumu tika izpildīts uzreiz un ļoti maz tika piemērots cietumsods. Cietumsods savu aktualitāti sasniedza feodālā laika beigu daļā, t. i., 17. 18. gadsimtos. Līdz ar civilizācijas attīstību krimināltiesībās mainījās soda veidi un līdz šim par pārkāpumiem piespriestie bargie sodi kļuva humānāki un daudzos pārkāpumos tika pielietoti cietumsodi. Jāsaprot, ka pirmajos cietumos apstākļi bija necilvēcīgi un praktiski ļoti maz personu izdzīvoja šajos moku kambaros. Ne visi sabiedrības slāņi atradās vienā cietumā. Dižciltīgajiem bija labāki apstākļi cietumos nekā ierindas cilvēkam. Eiropas valstīs tiesības veidojās saskaņā ar romiešu tiesībām un attīstoties tām, katrā Eiropas valstī ar nelielām atšķirībām un īpatnībām izveidojās krimināltiesības un arī sodu sistēma. Cietumsods visvairāk Eiropas valstīs izplatījās 19. gadsimta vidū un turpmāk. No sākuma vairākās Eiropas valstīs cietumi bija privātie un ātri vien radās problēmas ar to uzturēšanu, līdz ar to apstākļi bija nežēlīgi. Tālāk tie pārtapa par valsts cietumiem un protams līdz šim brīdim tas ir zināms ekonomisks slogs jebkurai valstij. Ņemot vērā ekonomisko aspektu Krievijas nolikums par krimināliem un labošanas sodiem, uzsvars tika likts izsūtījums uz attāliem novadiem. Soda izcietējam praktiski bija jācīnās par savu eksistenci vietējos apstākļos, jāstrādā apsardzes pavadībā vai bez tās, atkarībā no soda veida. Jāatzīmē, ka no šīm teritorijām lielas iespējas aizbēgt nebija, jo nebija ne ceļu, ne transporta līdzekļi. Lai cik briesmīgi tas neskanētu šis soda veids tika piemērots 20. gadsimta vidū un arī vērsts pret latviešu tautu 1941. un 1949. gadā. No 1941. gadā 14. jūnijā izsūtītām personām uz Vorkutu un citām vietām praktiski maz bija to, kas izdzīvoja šo izsūtījumu un atgriezās atpakaļ. Vācija pirms kara un kara laikā plaši pielietoja koncentrācijas nometnes, kur arī apstākļi bija nežēlīgi un praktiski izdzīvošanas iespējas bija niecīgas. Cietumsods kā iebiedēšanas līdzeklis savu aktualitāti nav zaudējis un grūti pateikt vai realizējis savu sūtību, jo praktiski cietumos aizvien vairāk nokļūst personu it īpaši atkārtoti, kas liecina, ka cietumsods kā sods nerada bailes personai, lai atgrieztos tai pašā vietā.…
