SECINĀJUMI
1. Katru laikmetu raksturo neatkārtojams, individuāls laika redzējums, tas caurvij jebkuru cilvēciskās esamības jomu.
2. Laika problēma nodarbināja visdažādāko zinātņu jomu pārstāvju prātus, par to interesējās psihologi, biologi, fiziķi, valodnieki, kā arī vairāku citu nozaru pārstāvji – Sv. Aurēlijs Augustīns, Aristotelis, M. Bahtins, H. Hiršš, B. Tabūns, J. Kursīte, J. Kalniņa, G. Berelis, A. Ozoliņš, V. Kikāns u.c.
3. Mītiskais laiks pastāv kā konkrēti laika gabali un to kopums. Tas ir pārtraukts, galīgs un atgriezenisks. Antīkajā pasaulē laiks ir cikls, nebeidzams riņķojums un mūžīgā atgriešanās. Ciklā sakņojas harmonija un skaistums. Viduslaiku kultūrā būtiska nozīme tiek piešķirta pagātnei, kā arī nākotnei. Laika piepildījumu viduslaiku cilvēks saskata dievišķajā iepriekšnolemtībā, iespējā atgriezties mūžībā. Renesanses laikmets, noraidot pasaulīgā laika pārpasaulīgās mūžības dualitāti, padara laiku par indivīda guvumu.
4. Apkopojot zinātnieku, valodnieku atzinumus par daiļdarbā analizēto laika moduli, var secināt, ka: Senajā pasaulē cikliskais, neviendabīgais, kustību reflektējošais, nestatistiskais laiks bija viens no mūžības priekšnoteikumiem, Cilvēks bija daļa no mūžīgā rituma. Klasiskajā literatūrā – laika izpratnes modelis darbojas kā centralizējošs tekstu strukturalizējošs aspekts. Modernajā literatūrā – laiktelpas parādībām tomēr ir epizodisks raksturs. Paļaujoties tikai uz subjektīviem priekšstatiem, kas apvieno psiholoģiskā un mitoloģiskā laika atlūzas.Laiks un telpa ir ne tikai objektīvi, bet arī subjektīvi lielumi.
5. Mūsdienu pasauli raksturo laika un telpas sašķeltības apziņa. Laika pamatnosacījums ir mūsu iekšējās sajūtas, vēlme sajust.
6. Gan no vēsturiskā skatījuma, gan mūsdienu skatījuma, ir skaidrs, ka laika redzējums tiek skaidrots, tā izpausmes tiek interpretētas visdažādākajos veidos, un tādas kopējas atziņas nemaz nav.
7. Atziņa par laiku – tas skaidrojums ir jāveido katram, jo kad tam tas ir vajadzīgs, ja ne mums pašiem. …
