Latvija (1946. gads – 1991. gads) vecmātes skatījumā
Notika aktīvas nacionālo partizānu kustības. Tajā piedalījās cilvēki, kas bez cīņas negribēja padoties Padomju Savienībai. Daudzi tomēr zaudēja ticību uzvarai un pārtrauca cīņu. Latvijā nometināja cittautiešus un zemnieku saimniecībām palielināja nodevas
Pretošanās iespējas bija nelielas, jo draudēja represijas. Mirušo piemiņas dienās tūkstošiem cilvēku pie brīvības pieminekļiem un valstsvīru kapiem nolika sveces, veidoja sarkanbaltsarkanas ziedu kompozīcijas. Savdabīga demonstrācija katru gadu bija Meža kapos pie J. Čakstes un Z. Meierovica kapiem. Čekisti, savukārt, kapos fotografēja un filmēja cilvēkus, kā arī dzēsa sveces, apcietināja cilvēkus, kuri bija ieradušies, manu vecomāti apcietināja uz divām dienām. Raksturīga bija sarkanbaltsarkano karogu noraušana, sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana, pretpadomju grāmatu izplatīšana.
Pēc kara sāka veidot kolhozus. To skaits auga lēni. Lai piespiestu iestāties kolhozā, zemniekiem uzlika nesamaksājamus nodokļus, lielas nodevas, tomēr par laimi manu vecomāti tas neskāra.
Pilsētās pārmērīgi attīstījās rūpniecība. No citām republikām ieveda strādniekus, kurināmo, izejvielas, bet produkciju izveda. Latvijā palika ražošanas atkritumi un saindēta daba.
Padomju armijai uzcēla desmitiem pieminekļu, ap 70 Ļeņina pieminekļu. Vienlaikus iznīcināja latviešu brīvības cīņu pieminekļus Jelgavā.
…
