Cilvēka autonomija medicīnas ētikā

Indivīda autonomijas princips medicīnas ētikā paver ceļu tādai medicīniskajai praksei un iespējām, kas agrāk tika uzskatītas par ētiski nepieņemamām. Ārsta un pacienta lomu sadalījumu ietekmē un maina nerimstošais tehnikas progress un cilvēka tikšanās pēc pašnoteiksmes, kas pieprasa ieviest korekcijas arī medicīnas ētikas nozarē, jo tiek pārvērtēti sabiedrības priekšstati par vispārējām morāles vērtībām. Cilvēks vēlas būt atbildīgs par sevi kā fiziski, tā garīgi, tādēļ medicīnas ētikas priekšplānā izvirzās jautājums par personības autonomijas principu – pacienta un ārsta sadarbība tiek pārorientēta no pacienta kā pasīva uz aktīvu subjektu, nosakot pacienta un ārsta morālās atbildības robežas un izvirzot prasības pret savām brīvas izvēles iespējām. Medicīnas ētikās būtisks ir laiks kopš 20.gs. 60.gadiem, kad paternālisma un deontoloģijas pieeju medicīnā nomaina konsekvencionālisms, respektīvi, no ārsta kā pacienta aizbildņa attiecību modeļa notiek pāreja uz partnerattiecību modeli, kurā būtisku lomu spēlē indivīda pašnoteikšanās iespēja.
Darbā galvenokārt pievērsīšos indivīda autonomijas jautājuma mainīgajam morālajam statusam, apskatot tā vēsturisko attīstību un izpratnes izmaiņas. Uzsvars likts uz mūsdienu tendenci pacienta autonomiju medicīnā un zinātnē no principa padarīt par absolūtu vērtību, kas neizbēgami ietekmē arī zinātnes attīstību, un tādējādi – arī cilvēces pastāvēšanu nākotnē.…