Vācijas pašreizējā nodokļu sistēma veidojusies ilgu gadu laikā līdz ar valsts politisko un ekonomisko attīstību. Kā jebkurā valstī ar federatīvo iekārtu galvenā problēma bija centrālās valdības un federācijas subjektu pilnvaru, kā arī finansu avotu sadale. Veidojoties Vācijas impērijai 1871. gadā, visu tiešo nodokļu noteikšana bija tajā ietilpstošo valstu (pašreizējo provinču jeb zemju – no vācu valodas “Bundesländer”) prerogatīva. Impērijai bija tiesības tikai noteikt muitas nodevas un aplikt ar vispārējiem impērijas nodokļiem patēriņa priekšmetus: tabaku, alu, degvīnu, cukuru, sāli.
Tajā laikā Vācijas impērija bija diezgan atkarīga no atsevišķo valstu regulārām martikulārām iemaksām. Tieši šis fakts arī noteica Vācijas nodokļu sistēmas attīstības virzienus.
19. gadsimta beigās tika ieviestas ģerboņa nodevas uz vērtspapīriem, vekseļiem, kā arī kārtiem. 1906. gadā tika ieviests mantojuma nodoklis, bet 1913. gadā – īpašuma nodoklis, kā arī īpašuma pieauguma nodoklis. Sākot ar 1916. gadu Vācija sāka aktīvi izmantot tiešo nodokļu aplikšanas iespējas. Tomēr tai pat laikā arī netiešie nodokļi sākuši plaši attīstīties, kas tika saistīts ar izdevumu palielināšanos sakarā ar kara zaudējumiem.…