Blēzs Paskāls(1623. – 1662.) kā spožs un oriģināls domātājs parādās 17. gadsimtā. Viņš ar savu izcilo talantu nozīmīgu vietu ieņem gan matemātikā, fizikā, teoloģijas vēsturē, gan arī filosofijā. Savā laiā viņš iegūst ļoti labu dabaszinātnisko izglītību un nodarbojas tikai ar fizikas un matemātikas jautājumiem, raksta par varbūtības teorijām, hidrodinamikām utt. Taču notiekot starpgadījumam ar Paskālu 1654. gadā, kurā viņš tikko negāja bojā, un savu brīnumaino izglābšanos viņš uztvēra kā debesu zīmi, pilnīgi pārvērš viņa dzīvi un liek viņam pievērsties filozofiski teoloģiskām pārdomām. Paskāls bija nonācis robežsituācijā, kas liek cilvēkiem uz savu dzīvi paskatīties daudz nopietnāk un dziļāk- teica vācu filosofs Karls Jasperss. Paskāls atzīst, ka šajā drausmīgajā mirklī viņš pārdzīvojis atklāsmi, kas aicinājusi viņu pievērsties reliģiski filosofiskajām studijām. Kultūras vēsturē tas ir rets gadījums, kad viņš no sava laikmeta spožākajiem dabaszinātniekiem- matemātiķis, fiziķis un cilvēks ar racionālistiski ievirzītu prātu- kļūst par sava laika nozīmīgāko un tālredzīgāko domātāju iracionālas mistikas un cilvēka filosofijas jomā. Pievērsies jansenismam, viņš izstrādāja reliģiski antropoloģisku mācību. Tāpēc daudzi 19.-20. gs. domātāji atklāja tajā pārdzīvojumus, kas atbilst mūsdienu cilvēka pasaulizjūtai: cilvēks cieš no vientulības un savas esības absurda šajā pasaulē, tā arī īsti nesaprazdams ne to, kas viņš ir, ne arī to, kāpēc šeit ieradies.
Zinātnē Paskāls pārstāvēja racionālismu, taču filosofiskā attieksmē pret esamību pieslējās reliģijai. Mūža pēdējos gados Paskāls mēģināja attaisnot kristietību ar filosofiskās antropoloģijas palīdzību, akcentēja atziņu, ka līdzās prāta argumentiem nozīmīgi ir arī sirds argumenti. …
