Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem.
Cilvēka tiesību kā valsts un starptautisko tiesību veidošanās ir cieši saistīta ar sabiedrības, valsts, tās institūtu, filozofijas un vispārējo tiesību attīstības vēsturi. Tās nav skatāmas ārpus konkrētās vēsturiskās situācijas un sabiedriski politiskās formācijas.
Daudzas demokrātiskas idejas, kas tagad veido cilvēka tiesību pamatprincipus, bija pazīstamas jau senajās sabiedrības formācijās, bija nostiprinātas rakstītajos likumos un aprakstītas daudzu laiku autoru darbos.
Par cilvēktiesībām pasaulē plašāk sāka runāt samērā nesen- pēc Otrā pasaules kara. Pasaules valstis arvien vairāk sāka atšķirties gan pēc ekonomiskās attīstības un iedzīvotāju labklājības līmeņa, gan politiskās uzbūves, pilsoņu tiesībām un brīvībām, un kultūras. Tomēr arvien skaidrāk ir iezīmējušās tiesības un brīvības, kuras būtu jānodrošina ikvienam zemeslodes iedzīvotājam neatkarīgi no viņa rases, tautības, ādas krāsas, valodas, dzimuma, vecuma, veselības stāvokļa, sociālās izcelsmes, ticības, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem, kā arī neatkarīgi no valsts, kurā viņš dzīvo.
Ar cilvēktiesību palīdzību cilvēkam tiek garantēta pilnīga brīvība tiktāl, ciktāl to demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanas labad neierobežo likums. Valsts var ierobežot cilvēktiesības ar mērķi.
1948. gada 10.decembrī ANO pieņēma Vispārējo cilvēka tiesību deklarāciju. Tā pirmo reizi dokumenta veidā pasludināja cilvēka pamattiesības un brīvības.
Mana darba mērķis apskatīt cilvēktiesību ievērošanu Latvijā, vadoties no Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas.…
