Add Papers Marked0
Paper checked off!

Marked works

Viewed0

Viewed works

Shopping Cart0
Paper added to shopping cart!

Shopping Cart

Register Now

internet library
Atlants.lv library
FAQ
3,99 € Add to cart
Add to Wish List
Want cheaper?
ID number:234809
 
Author:
Evaluation:
Published: 10.02.2005.
Language: Latvian
Level: College/University
Literature: 6 units
References: Not used
Table of contents
Nr. Chapter  Page.
1.  Cilvēktiesību jēdziens    3
2.  Cilvēktiesību funkcijas demokrātiskā valstī    3
3.  Valsts cilvēktiesību aizsardzības biroja struktūra un kompetence personas tiesību nodrošināšanā    6
4.  Socioloģiskais pētījums Cilvēktiesības    13
5.  Cilvēktiesību aizsardzības institūta – ombudsmena izveidošanas teorētiskie un tiesiskie aspekti    14
6.  Ombuda institūta pamatfunkcijas un pilnvaras    16
7.  Paralēlisma novēršana dažādu institūciju darbībā    18
8.  Ombuda institūcija – ‘’par’’ un “pret"    19
Extract

Cilvēktiesības ( human rights ) – tiesību nozare, kura tradicionālā izpratnē regulē attiecības starp indivīdu un valsti.
No juridiskā viedokļa raugoties, tās vienmēr formulētas kādā noteiktā tiesību normā. Taču tā var būt gan rakstīta tiesību norma ( normatīvais akts ), gan nerakstīta tiesību norma ( tiesību princips ). Varētu teikt, ka cilvēktiesības ir likumu kopums, ko pieņēmusi katra valsts atsevišķi vai kopā, kā tas ir ar ANO konvencijām un deklarācijām, kurās, piemēram, noteiktas cilvēka tiesības uz dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību, cienīgiem dzīves un darba apstākļiem, uz domas, apziņas un reliģijas brīvību, tiesības netikt diskriminētam, tiesības atstāt savu valsti un atgriezties tajā.
Kopš 1948.gada 10.decembra ANO vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas ir pieņemts uzskatīt, ka cilvēktiesībām ir globāls un universāls raksturs. Tas nozīmē, ka cilvēktiesības principā ir akceptējušas gandrīz visas pasaules valstis. Tomēr cilvēktiesību faktiskā realizācija dažādās valstīs ir ļoti dažāda ( piemēram, pilsoniskās brīvības tiek realizētas tikai demokrātiskās valstīs, daudzās jaunattīstības valstīs joprojām sastopamas netiešas verdzības formas, spīdzināšanas aizliegums tiek vairāk vai mazāk sistemātiski realizēts tikai nepilnā pusē no pasaules valstu kopskaita ).
Cilvēktiesību juridiskās izpratnes etalonu un realizācijas standartu šodienas pasaulē nosaka šo tiesību juridiskā izpratne un realizācijas standarts Rietumu demokrātiskajās un tiesiskajās valstīs. Tas gan nenozīmē, ka cilvēktiesību juridiskā izpratne arī visās rietumvalstīs ir vienmēr pilnīgi identiska – katrā valstī tiesisko normu izpratnes robežas ir nedaudz citādākas. Vesela virkne citu valstu, pirmkārt, Latīņamerikas un Austrumeiropas pēcsociālistiskās valstis, ieskaitot Latviju, pēdējos gados cenšas pietuvināt savu cilvēktiesību juridisko izpratni Rietumvalstu izpratnei un paaugstināt savu cilvēktiesību realizācijas standartu.
Tādējādi var konstatēt, ka pastāv universāls cilvēktiesību minimālstandarts, kas ir akceptēts visā pasaulē, ka pastāv paaugstināts Rietumu cilvēktiesību standarts, kas ir akceptēts un tiek realizēts attīstītajās Rietumvalstīs, un, ka pastāv vēl nacionālais pamattiesību standarts, kurā var būt iekļautas tās ,,nacionālās’’ pamattiesības, kas jau nepieder pie starptautiskā minimālstandarta vai Rietumu standarta.
Cilvēktiesību funkcijas demokrātiskā valstī.

Cilvēktiesībām demokrātiskas valsts tiesību sistēmā ir divējāda nozīme:
1)tās ir indivīda subjektīvas tiesības pret valsti, kuras tas var procesuāli realizēt;
2)tās ir visām valsts institūcijām saistošas objektīvas tiesības, kuras noteiktā apjomā nosaka valsts konstitucionālo iekārtu, bet nav saistītas ar noteiktu subjektu, kurš tās varētu procesuāli īstenot.

Cilvēktiesības kā subjektīvas tiesības ir tiesisks instruments, ar kura palīdzību indivīds var realizēt savas intereses pret valsti. Tās darbojas tiesiskajās attiecībās ‘’cilvēks – valsts ‘’, kurās cilvēks ir prasītājs, bet valsts – atbildētājs. Cilvēktiesības ir efektīvs indivīda ”juridisks ierocis” pret daudzkārt spēcīgāko valsti, kas var tikt izmantotas kā:
1)Indivīda tiesības uz aizsardzību pret valsts iejaukšanos viņa ‘’ brīvības teritorijā ”.
Indivīdam ir tiesības prasīt no valsts bezdarbību, t.i., atturēšanos no rīcības, kas ierobežotu indivīda ‘’dabisko brīvību ” pret nepieļaujamiem ierobežojumiem un tīkojumiem no valsts puses.…

Author's comment
Work pack:
GREAT DEAL buying in a pack your savings −6,48 €
Work pack Nr. 1176099
Load more similar papers

Atlants

Choose Authorization Method

Email & Password

Email & Password

Wrong e-mail adress or password!
Log In

Forgot your password?

Draugiem.pase
Facebook

Not registered yet?

Register and redeem free papers!

To receive free papers from Atlants.com it is necessary to register. It's quick and will only take a few seconds.

If you have already registered, simply to access the free content.

Cancel Register