Šī studiju darba temats ir „Cilvēktiesību aizsardzības mehānismi Latvijā”. Šo tematu es izvēlējos tāpēc, ka cilvēktiesības ir tas mehānisms, kas nosaka dažādas cilvēku un sabiedrības īpatnības, regulē to savstarpējās īpatnības – attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās savā veidā nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem. Latvijā šo mehānismu nosaka gan Latvijas Republikas pamatlikums – Satversme, gan starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, kuriem Latvija ir pievienojusies. Cilvēktiesību aizsardzības mehānisma darbību garantē valsts gan veidojot īpašas cilvēktiesību aizsardzības institūcijas, gan uzdodot par pienākumu vispārējām tiesību aizsardzības institūcijām un valsts iestādēm aizsargāt cilvēka tiesības un ikvienam publisko un privāto tiesību subjektam tās ievērot. Piemērotākie mehānismi jeb procedūra, kā aizstāvēt pārkāptās cilvēktiesības, ir atkarīgi no tā, kādas tiesības ir pārkāptas, kas un cik lielā mērā tās ir ierobežojis. No likumdevējvaras puses ar cilvēktiesību jautājumu risināšanu nodarbojas Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komiteja, no izpildvaras puses – Tieslietu ministrija, izstrādājot normatīvos aktus cilvēktiesību aizsardzības sfērā.
Cilvēktiesības ir juridiskas tiesības, kuras ir ikvienai personai. Tās ir universālas un ir ikvienam, bagātam vai nabagam, vīrietim vai sievietei. Šīs tiesības var pārkāpt, taču tās nevar atņemt.
Latvijai bija spēcīga politiskā griba 90-to gadu sākumā ratificēt cilvēktiesību dokumentus, lai kļūtu par demokrātisku Eiropas valsti. Diemžēl cilvēktiesību jēdziens joprojām tiek spēcīgi izmantots politiskajos strīdos, sašaurinot tā izpratni tikai uz minoritāšu tiesībām, pilsonības un vēlēšanu jautājumiem.…