Cilvēktiesību ierobežošana

Secinājumi.
Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem.
Cilvēktiesības piemīt ikvienai personai neatkarīgi no tās rases, tautības, ādas krāsas, valodas, dzimuma, vecuma, veselības stāvokļa, sociālās izcelsmes, ticības, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem. Nepieciešamības gadījumā valsts papildus sniedz palīdzību mazaizsargātām grupām to tiesību pilnvērtīgai realizācijai.
Cilvēkam tiek garantēta pilnīga brīvība tiktāl, ciktāl to demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanas labad neierobežo likums. Valsts atsevišķos gadījumos var cilvēktiesības ierobežot ar mērķi, ”lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību” (Satversmes 116. pants).
Tieši cilvēktiesības visbiežāk tiek pārkāptas un ierobežotas, ka iet pretrunā visam iepriekš minētajam. Cilvēktiesības tiek ierobežotas gan no humānas puses gan no personīgas man tas un īpašuma puses, uz ko patiesība cilvēkam ir ļoti lielas tiesības
Cilvēktiesības Latvijas Republikā pēdējo gadu laikā ir mainījušās, bet nevar teikt ka uzlabojušās, jo joprojām ir daudz pretrunu un sūdzību šajā jautājumā.
Cilvēktiesībām Latvija ir ļoti daudz robu. Kā piemēram, trūkst lietu par medicīnas darbinieku atbildību un likumu par pacientu tiesību aizsardzību, kas mūsdienas ir viens no būtiskākajiem Cilvēktiesību jautājumiem.
…