Par homeopātijas pamatlicēju uzskata vācu ārstu un farmaceitu Kristianu Frīdrihu Semjuelu Hānemanu (1755-1843), kurš šo ārstēšanas metodi no jauna atklāja 18. gs. beigās, meklējot alternatīvus risinājumus tolaik lietotajiem ļoti spēcīgajiem medikamentiem. Viņš šo ārstēšanas metodi neizdomāja pats, bet apkopoja daudzu profesionālu ārstu novērojumus. Hānemana idejas strauji izplatījās Eiropā, Āzijā un Amerikā, laika ritējumā tās attīstījušās trīs dažādos virzienos: klasiskajā, klīniskajā un kompleksajā homeopātijā. [2,122]
Jau senatnē ārsti bija novērojuši, ka viela, kura izraisa kādu slimību, var šo pašu slimību un citas līdzīgas slimības ārstēt. Katrs senās Romas dzīrotājs bija pamanījis, ka nākamajā dienā vislabākās zāles ir atšķaidīts vīns.
Līdz 18. gadsimtam lietoja koncentrētus medikamentus, bet ārsts K. Hānemans sāka izmantot atšķaidītus medikamentus. Viņš atklāja, ka iedarbīgākie bija visvairāk atšķaidītie zāļu līdzekļi un nevēlamās blakus parādības – mazākas. Tā viņš pamazām attīstīja savu vielu atšķaidīšanas metodi, ko nosauca par potencēšanu jeb dinamizēšanu. [2,122]
Hanemans rīkojās šādi – viņš izmēģināja daudzu vielu iedarbību uz veseliem cilvēkiem. Smalki tika pierakstīts, kā izskatās saindēšanās aina visās tās fāzēs un stadijās. Turpinot tālāk savus eksperimentus Hanemans noskaidroja, ka šī pati viela atšķaidīta ar ūdeni spēj mazināt saindēšanās simptomus, gan ārstēt citas slimības, kuru klīniskā aina izskatās līdzīgi. Tas tad arī ir homeopātijas pamats jeb līdzības princips, pēc kura dots arī visas ārstēšanas metodes nosaukums (homoios- līdzīgs).
Perfektie veselu cilvēku saindēšanās novērojumi un apraksti noteica to, ka šai medicīnas nozarē ārstēšana lielā mērā ir atkarīga no pacienta individualitātes. Ārstēšanā izmantojamās zāles būs izvēlētas saskaņā ar pacienta acu krāsu, rakstura īpatnībām, no diennakts stundas, kurā viņam paliek labāk vai sliktāk u.t.t.
1.2. Eksperimenti homeopātijā.
Lai noteiktu homeopātisko preparātu patoģenēzes (simptomi, kurus izraisa viela), jau kopš homeopātijas pirmsākumiem izmēģinājumos iesaistīja veselus cilvēkus – brīvprātīgos (parasti tie ir paši ārsti vai viņu tuvinieki). Mūsdienās šādi ir pārbaudītas vairāk nekā 2000 vielu. Eksperimenta laikā viena grupa cilvēku saņem homeopātisko preparātu vidējā atšķaidījumā, bet otra grupa - placebo (tāda paša izskata, veida un garšas lodītes vai šķidrumu, kas nesatur darbīgo vielu). Cilvēki nezina, ir saņēmuši preparātu vai placebo.
Homeopātisko preparātu dod tik ilgi, līdz parādās viegli slimības simptomi, kas nekaitē veselībai. Visus psihiskos un fiziskos simptomus, kas rodas eksperimenta laikā, precīzi pieraksta, iegūtos datus par izmēģinājumos iesaistīto cilvēku veselības stāvokli rūpīgi apkopo un pēc tam izdara secinājumus par konkrētas vielas ietekmi uz viņu veselību. Līdztekus izpēta arī dažādu citu slimību norises, un, ja to izpausmes ir līdzīgas, tās uzveikšanai izmanto vielas, kas izraisa to vai citu konkrētu slimību.
Klasiskās homeopātijas mērķis ir palīdzēt cilvēkam saglabāt vai atgūt veselību, nevis cīnīties ar slimību. Princips: nevis slimība – zāles, bet cilvēks – zāles.
Tāpēc šajā medicīnas nozarē ārstēšana lielā mērā ir atkarīga no pacienta individualitātes. Līdz ar to vispirms ir svarīgi klīniskos novērojumos noskaidrot konkrētās slimības simptomu rašanās (parādīšanās) apstākļus, modalitātes – kādos apstākļos simptomi pastiprinās vai pavājinās, kurā diennakts laikā pacientam kļūst labāk vai sliktāk, kādas ir paša pacienta raksturīgās īpašības un ieradumi, kā viņu ietekmē apkārtējā vide un citas parādības. Tikpat būtiski ir izzināt piederīgo (asinsradinieku) slimības, to gaitu, dzīves ilgumu utt. …
