Cilvēki arvien vairāk sastopas ar tādiem svešvārdiem kā „klons” un „klonēšana”. Pirms kāda laika plašsaziņas līdzekļus „pārskrējis” jauns vēstījums, ka, iespējams, izdevies klonēt paša „radības kroņa” cilvēka pēctečus. „“Clonaid” vadītāja Bridžita Buaselje (Brigitte Boisselier) decembra beigās paziņoja, ka pirmais klonētais cilvēkbērns ir piedzimis 2002. gada 26. decembrī.”1 Vai tiešām taisnība, ka izdevies klonēt pirmo cilvēku pasaulē? Kas tas vispār ir – „klons” un „klonēšana”?
Klons, tas nav ne bērns, ne dvīņi, ne narcistisks atspulgs, klons ir dublikāta materializēšanās ar ģenētikas palīdzību, tas nozīmē atteikšanos no ikvienas citādības un ikvienas iztēles. Citādība un iztēle tiek aizstātas ar seksualitātes ekonomiju. Ražotāj tehnoloģijas murgainā apoteoze.
Termins „klonēšana” nozīmē pavairošanu pēc iespējas vairāk un pēc iespējas precīzākās kopijās. Klonēšana ir līdz šim tālāk spertais solis senā medicīnas nozarē, ko sauc par reproduktīvo medicīnu. Iepriekšējais solis te bija ārpusdzemdes apaugļošana. Ar to arī Latvijā nodarbojas, ir vairāki gadījumi, kad tiek izņemta olšūna, apaugļota, ievietota atpakaļ dzemdē un, tad tradicionālā veidā tiek iznēsāts bērniņš. Ārpusdzemdes apaugļošana ir visā pasaulē atļauta un jau labi apgūta lieta. Ar to palīdz pāriem, kuri nevar tikt pie mazuļa parastā veidā. Tad „savienošanās” un jaunās dzīvības radīšana notiek, var teikt, mēģenē. Klonējot aitu Dolliju vai, ja pareiza informācija par meitenītes dzimšanu, rīkojās līdzīgi – ņem sievietes olšūnu, bet spermatozoīda vietā – kādu esošu cilvēka šūnu un no tās izņem ārā kodolu. Šo šūnas kodolu ieliek olšūnā un olšūnu atliek atpakaļ sievietes organismā. …