“ Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā
pašcieņā un tiesībās. Viņi ir apveltīti ar saprātu
un sirdsapziņu, un viņiem jāizturas citam pret
citu brālības garā”
Vispārējās cilvēka tiesību deklarācija 1.pants
Cilvēku tirdzniecības pirmsākumi ir meklējami jau viduslaikos, kad bagātie pilsētas iedzīvotāji nopirka sev finansiāli un mantiski nenodrošinātus, neizglītotus ļaudis, lai tos nodarbinātu fiziski smagā, netīrā un maz atalgotā darbā vai arī lai tos padarītu par savu iegribu izpildītājiem – vergiem.
Arī mūsdienu izglītotā un tehnoloģiski attīstītā sabiedrība izmanto iespēju paverdzināt savus līdzcilvēkus, tādējādi gūstot mantisku labumu un šai personai nodarot ne tikai fizisku, bet arī morālu kaitējumu.
Cilvēku tirdzniecība ir kļuvusi par trešo ienesīgāko “uzņēmējdarbību” aiz narkotiku un ieroču tirdzniecības. Cilvēku tirdzniecība ir katras valsts problēma, tā grauj sabiedrības morālos un tikumības apsvērumus. Katras valsts primārais uzdevums un pienākums ir nodrošināt personas pamattiesības. Aizsargāt tos no gada un cieņas aizskarošām darbībām. Cilvēku tirdzniecība un verdzība ir izteiktāka tajās valstīs, kur ir zems sociāli ekonomiskais stāvoklis, valda liels bezdarbs, pie šādām valstīm varētu pieskaitīt bijušās padomju savienības valstis un citas mazāk attīstītās valstis, no kurām cilvēki darba meklējumos dodas uz ekonomiski attīstītākajām valstīm, akli uzticoties sniegtajiem piedāvājumiem īsā laikā un samērā vieglā veidā nopelnīt lielas naudas summas.
Lielā mērā cilvēki paļaujas vilinošajiem darba sludinājumiem ārzemēs savas neizglītotības un pašpaļāvības dēļ, ka nekas slikts nevar notikt un tas, ko piedāvā jaunais darba devējs ir patiesība, un tādējādi netiek pārbaudīta informācijas pareizība, šāda situācija, autoresprāt, veidojas tādēļ, ka persona, kura nāk no zema sociālekonomiskā slāņa, vēlas pēc iespējas vairāk ietaupīt savus finansiālos resursus un pilnībā paļaujas uz citu personu godaprātu.
Darba mērķis ir cilvēku tirdzniecību skatīt kā starptautisku problēmu caur Latvijas Republikas normatīvo aktu prizmu, veicot salīdzināšanu ar citu valstu likumdošanas īpatnībām.
Lai sasniegto izvirzīto mērķi, darbā tiek pievērsta uzmanība cilvēku tirdzniecības jēdzienam un daudzajiem veidiem, kas pastāv šī noziedzīgā nodarījuma jomā, kā arī tiek apskatīti tie apstākļi, kas pamudina personu doties vieglprātīgos darba meklējumos uz ārvalstīm, kā arī tiek veikta ārvalstu likumdošanas izpēte cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā un autores iespēju robežās tiek sniegti priekšlikumi cilvēku tirdzniecības izskaušanai. Darbā tiek apskatīti un izvērtēti starptautiskie dokumenti, kuri aizsargā cilvēku tirdzniecības upurus un dalībvalstīm sniedz ieteikumus šīs ne tikai nacionālās, bet arī starptautiskās problēmas izskaušanā, jo tikai visu valstu vienota un koordinēta sadarbība cīņai pret cilvēku tirdzniecību var nest pozitīvus rezultātus.
Darbā tiek apskatīts arī jautājums par atbildības noteikšanu par cilvēku tirdzniecību, kā arī izstrādāts priekšlikums atbildības noteikšanas pilnveidošanai.
Darba izstrādei tika izmantotas publikācijas no periodiskajiem izdevumiem, speciālā juridiskā literatūra, Latvijas Republikas likumdošanas akti, kas attiecas uz cilvēku tirdzniecību, kā arī starptautiskie dokumenti un konvencijas un ārvalstu normatīvie akti.
Lai sasniegtu darbā izvirzīto mērķi, autore izmantoja vēsturisko, salīdzinošo un interpretācijas metodi.
Darba saturs ir izklāstīts četrās nodaļās un darbā ir iekļautas arī apakšnodaļas, kurās tuvāk tiek apskatīts katrs konkrētais jautājums.
Vispusīgai cilvēku tirdzniecības problēmas izpratnei, nepieciešams pievērst uzmanību cilvēku tirdzniecības rašanās pirmsākumiem un attīstības gaitai, kā arī šīs problēmas jēdziena skaidrojumam.
Cilvēku tirdzniecība jau pastāvēja pirms mūsu ēras, kad Senajā Ēģiptē un Senajā Divupē plaši izmantoja vergu darbu. Par vergiem parasti kļuva karagūstekņi un bēgļi vai arī bērni, kurus pārdeva vecāki trūkuma spiesti, lai iegūtu līdzekļus.1 Vergus visbiežāk izmantoja kā palīgstrādniekus- vīrieši tika nodarbināti kanālu, ūdenskrātuvju rakšanā, būvēja dambjus, strādāja akmeņlauztuvēs un veica citus darbus valdnieku tempļu saimniecībās, savukārt sievietes tika nodarbinātas tempļu darbnīcās kā vērpējas, audējas vai malējas.
Laikā no 13. līdz 19.gadsimtam verdzība pakāpeniski izzuda visās Eiropas valstīs. Kopš 19.gadsimta vergu tirdzniecība tika nosodīta, bet 1885.gadā Berlīnes konferencē sešpadsmit valstis pirmo reizi parakstīja līgumu cīņai pret vergu tirdzniecību.…
