Civiltiesības jeb privāttiesības ir tiesību daļa, kas regulē līdztiesīgu dalībnieku jeb subjektu savstarpējās tiesiskās attiecības. Šādu skaidrojumu sniedz subordinācijas teorija, kas ir viena no teorijām civiltiesību nošķiršanai no otra tiesību atzara – publiskajām tiesībām.
Civiltiesības regulē gan mantiskās, gan nemantiskās tiesiskās attiecības, ko nodibinājuši tiesību subjekti. Civiltiesību lielākā daļa ir mantiska rakstura.
Civiltiesībās, zem civiltiesību avotiem saprot formas, kas satur tiesiskas normas. Tās formas, kurās izsaka, parādās tiesiskās normas – t.i., tās vietas, kur šīs normas meklējamas un atrodamas. Tā civiltiesību zinātnē par tiesību avotiem atzīst:
1) likumus,
2) ieraduma tiesības,
3) tiesu praksi un bieži arī
4) tiesību zinātni.
Civiltiesību subjektiem piemīt subjektīvās tiesības, un tiem ir saistoši subjektīvie pienākumi. Objektīvās tiesības ir tās, kas subjektiem piešķir subjektīvās tiesības un uzliek subjektīvos pienākumus. Civillikums nesniedz tiesību subjekta definīciju, bet norāda, ka tiesībspējīgas tiesiskos darījumos ir gan fiziskas, gan juridiskas personas.