IEVADS
Latvija nevar lepoties ar bezgalīgām stepēm un ar augstiem kalniem, asām, šķautnainām klinšu smailēm, pret kurām paceļot acis reibst galva. Taču vajag kaut vai īsu laika sprīdi pabūt ārpus saviem zaļajiem, mīlīgajiem pakalniem, lai asi manītu to trūkumu. Raugoties svešu salu palmās, kas smuidras un lepnas stiepjas pret tropiskajām debesīm, tu pēkšņi atceries sīku bērzu dzimtenes ezera krastā. Tālums jaunā gaismā parāda tava paša zemi, atklāj tās agrāk nepamanīto skaistumu.
Jā, mūsu laikmets – ceļošanas laikmets. Palūkojies jebkurā rajona pilsētiņas autoostā, un tu redzēsi zīmīgu ainu: tik daudz cilvēku ir ceļa jutīs! Un tomēr var izbraukt desmitiem, simtiem, tūkstošiem kilometru un atvest mājās tik maz iespaidu. Es neesmu pret automašīnām, pret mūsu moderno satiksmes tehniku un ērtībām, ko tā sniedz. Parasti gribas atgādināt: būsim vērīgāki! Cik daudz brīnišķīgu ainu aizplūst garām, ja tām nepievēršam pienācīgu uzmanību!
Mēs tā esam saauguši ar akmeņiem ceļa malās, ar savas pilsētas namu fasādēm, ka tikai retu reizi pavaicājam: no kurienes tas viss radies? Kā veidojušies ieži un reljefa formas, kur un kādas no tām sastopams pie mums? Katram cilvēkam taču jāzina, kāds pamats viņam zem kājām. Tad vienmēr stingrāka un drošāka gaita.
Lūk, mainās attēls pēc attēla, parādot visā daudzveidībā mūsu republikas iežus. Mēs iepazīstamies ar retiem dabas objektiem, sākam apjaust vēja darbību smiltājos, manām, kā urdz un dūc pazemes ūdeņi, iepriecinot ceļavīrus gan vasaras tveicē, gan ziemas sala.
Protams, upes un ezeri, pavasara vai atvasaras dienā tālu sviežot spulgu atblāzmu pret padebešiem, liek sajūsmā notrīsēt ne tikai makšķernieka sirdij vien. Bet reizēm gadās, ka, no šosejas skatīts arī ūdeņu krāšņums daudziem paliek vienīgi daļēji apjausts. Bet ir taču tik daudz klusu nostūru, kas var skatītājam atklāt tādas gleznas, ko neatrast nevienā tēlotājas mākslas izstādē.
Es to pieminēju, domājot par mūsu jūru, upēm un ezeriem. Mūs apbur ūdeņu zvīlums, bet ir arī bezgala labi zināt, kā tapusi un gadu gaitā pārveidojas to gultne, kāpēc, piemēram, radies Ventas krasta nobrukums pie Zlēkām. Nemaz nav par ļaunu “atklāt”, ko slēpj sevī drusku dīvains un poētisks svešvārds – meandras. Vai esam kādreiz iedomājušies, kur, varavīksnes krāsas metot, šalc lielākais Latvijas ūdenskritums? Tas nevar mēroties ar Niagāras slavenību, nē, pat ne tuvu netiek līdzi Kivačam, kas dziļi ieslēpies Karēlijas silos, tomēr arī mūsējam ir savs spars, savs dunējums, sava neatkārtojama pievilcība.
Arī par savas dzimtenes mežiem mēs nereti zinām vēl gaužām maz. Cik bagāti mūsu meži! Tāpēc jo sevišķi patīkami sajust cilvēka rūpes par kokiem, putniem, dzīvniekiem. Lūk, tur jau rūc ekskavators Mangaļos, lai mežaudze auglīgāk dzītu saknes nosusināta zemē. Jauki pabūt jūrmalas mežā, kad rīta migla tin gādīgām rokām koptās priedes.
…
