„Saltā polārā naktī pie tumšajām debesīm pēkšņi parādās zilganzaļi plankumi ar iesārtām malām. Sakumā tie tikai uzzib, pārskrien pāri debesīm un izzūd, bet pēc brīža tur jau karājas milzīgs krokots aizkars, tik plāns un caurspīdīgs, ka cauri tam redzamas zvaigznes. Aizkars pland un viegli viļņojas, stiepdamies pāri visām debesīm. Tā apakšējā iesarkanas krāsas mala ir skaidri saskatāma, bet augšējā pamazām izzūd kaut kur bezgalībā. Skats ir neaizmirstams savā varenībā un skaistumā. Tā ir polārblāzma, kuru bieži novēro zemeslodes polu tuvumā. Polārblāzma pieminēta jau senā grieķu un romiešu literatūrā, kas liecina par to, ka tā dažreiz novērojama arī apgabalos, kas atrodas daudz tālāk uz dienvidiem.”[1., 62.lpp]1
Polārblāzma ir sporādiska parādība jonosfērā, kas izpaužas izretinātā gaisa luminiscencē (spīdēšanā) 90-1000 km augstumā, kad Saule izmet elektriski uzlādētas daļiņas, kas Zemes magnētiskā lauka iedarbībā nokļūst atmosfērā virs magnētiskajiem poliem, kur saduras ar gaisa molekulām. Tā kā no kosmosa nākošo daļiņu enerģija ir liela, tās spēj sadursmēs ar Zemes atmosfēras atomiem un molekulām tās ierosināt vai jonizēt. Rezultātā rodas spīdums, kas līdzīgs tam, kādu novērojam gāzizlādes caurulēs (piem. neona reklāmās), kur gāzes mirdzumu arī izraisa sadursmes starp elektroniem un caurulē esošās gāzes molekulām vai atomiem. Līdzīgi veidojas arī attēls televizorā - elektronu kūļi tiek ar elektriskā lauka palīdzību paātrināti un ar magnētiskā lauka palīdzību vadīti uz vajadzīgo ekrāna vietu, kur elektroni saduras ar fluorescējošu materiālu. Elektroniem, saduroties ar šo vielu, tiek ierosinātas molekulas, kas izstaro gaismu.…
