Īpaši aizsargājamā dabas teritorija dabas parks “Bernāti” atrodas Liepājas rajona Nīcas pagastā, Latvijas pašā tālākajā rietumu punktā. Bernātu dabas parks aptver seno Litorīnas jūras atkāpšanās rezultātā izveidoto vaļņveida kāpu teritoriju, kas veidojusies pirms 7,5 – 2,8 tūkst. gadu. Laika gaitā senās jūras gultne pārklājās ar augu valsts segu un apauga ar mežiem. Parks aizņem apmēram 2945 hektārus, no kuriem 2203 hektārus aizņem Baltijas jūra, bet 742 hektārus – sauszeme. Teritorijas aizsardzības vēsture aizsākās 1992. gadā, kad šeit tika nodibināts vietējās nozīmes dabas liegums 220ha platībā. Turpmākajos gados liegums kļuva par valsts nozīmes dabas liegumu, vēlāk valsts nozīmes dabas parku. Parks izveidots, lai saglabātu kāpu un priežu mežu ainavu, aizsargājamos biotopus un sugas,dzīvniekus un lai piemērotu teritoriju iedzīvotāju rekreācijai, tūrismam un izglītošanai. Jau 2003. gadā sāka izstrādāt dabas parka “Bernāti“ aizsardzības plānu. Plānu izstrādājuši Liepājas rajona dažādu nozaru speciālisti un LU Bioloģijas fakultāte. Plāns tapis ES LIFE- Nature fonda atbalstītā LU Bioloģijas fakultātes projekta “Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā” ietvaros. “Dabas parka “Bernāti” individuālie aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumi” tika apstiprināti 2004. gada 8. aprīlī. Bernātu dabas parks ir valsts īpaši aizsargājama teritorija, kurā noteiktās zonās ir saimnieciskās darbības ierobežojumi. Sauszemes teritorijā atrodas pilnībā vai daļēji164 nekustamie īpašumi vai lietojumi. No tiem 128 – fiziskajām personām, 5 – juridiskajām personām, 24 – pašvaldībām, 7 – valsts īpašumā, vadījumā vai lietojumā. Parka pārvaldi veic Liepājas rajona Nīcas pagasta pašvaldība. Tā kā šai īpaši aizsargājamai dabas teritorijai nav savas administrācijas, tad pārvaldi koordinē Dabas aizsardzības pārvalde, kas pārrauga dabas aizsardzības plānu izstrādi un veicina to ieviešanu.
Priežu mežu izciršanas rezultātā (sākot no 17.gs.) sākās kāpu staigāšana, kas sevišķi bīstamus apmērus sasniedz laika posmā no 1785. – 1835. gadam, kad zem smiltīm pazudušas vairākas mājas, tai skaitā “Pūsēni”. Šai vietā kāpu valnis sasniedza savu maksimālo augstumu – 37m v.j.l. un kāpa tika nosaukta apputināto māju vārdā par Pūsēnu kalnu. Tā ir Latvijas augstākā kāpa. Lai apturētu postošo procesu, tika veikti kāpu apdēstīšanas darbi, kas aprakstīti Jēkaba Janševska grāmatā “Nīca”.…
