Königsberg), Austrumprūsijā, 1724. gada 22. aprīlī (baznīcas grāmatā iereģistrēts kā Emanuel) sedlenieka Johana (Johann Georg Kant[1], 1683.–1746.) un tā sievas Annas (Anna Regina, geb. Reuter 1697.–1737.) Kantu ģimenē. No 1732. gada mācījies prestižajā Fridriha koledžā (Collegium Fridericianum). 1740. gadā iestājies Kēnigsbergas universitātē - Albertīnā (Albertina, der Königsberger Universität), - studējis teoloģiju, filozofiju, un dabaszinātnes - fiziku un matemātiku (absolvēja augstskolu 1745. gadā). Pēc tēva nāves 1746. gadā, zaudējis tā finansiālu atbalstu, pārtrauca tālākas studijas un sāka strādāt kā visai trūcīgs privātskolotājs, papildus ienākumus gūstot arī biljarda zālēs un pie kāršu galda. 1755. gadā aizstāvēja zinātņu doktora grādu. Neraugoties uz lielo interesi par daiļo dzimumu, tā arī nekad neapprecējās (taču jau viņa dzīves laikā bija gana daudz viltvāržu, kas uzdevās par viņa bērniem). Pēc tam viņš pasniedza Kēnigsbergas universitātē: iesākumā lasīja lekcijas par zinātni un matemātiku, vēlāk par filozofiju (1755.-1770. gados bija docents, bet 1770.-1796. gados - profesors). Viņa visai netradicionālais reliģijas pasniegšanas veids, kas balstījās vairāk uz racionālo domu, nevis ticību, noveda viņu konfliktā ar Prūsijas karalistes valdību, un 1792. gadā karalis Frīdrihs Vilhelms II viņam aizliedza pasniegt reliģiju vai rakstīt par reliģiskiem tematiem. Kants pavēlei klausīja 5 gadus, līdz karaļa nāvei. 1798. gadā, gadu pēc aiziešanas no universitātes, viņš uzrakstīja īsu pārskatu par saviem reliģiskajiem uzskatiem. Miris 1804. gada 12 februārī, atstājot savām trim māsām un brālim mantojumā 20 000 guldeņu (t.i. mūža nogalē bijis diezgan turīgs). …
