Dabiskās tiesības (lex naturalis, natural law; естественное право) ir viena no tiesību doktrīnām, kuras satura svarīgas sastāvdaļas ir principi, noteikumi, tiesības, vērtības, ko nosaka cilvēka daba, padarot tos par neatkarīgiem no valsts konkrēti vēsturiskajiem apstākļiem. Dabisko tiesību jēdzienu izmanto spēkā esošo tiesību vērtējumam.
Dabisko tiesību teorija (theory of natural law; теория естественного права) radās un guva izplatību Senajā Grieķijā, un Senajā Romā. Kā dabiski tiesiskā doktrīna tā noformējās 17. - 18. gadsimtā. Tās rašanās autori ir T. Hobss, H. Grocijs, B. Spinoza, Dž. Loks, F. Volters, Ž.Ž. Ruso, I. Kants un citi. Jaunu atdzimšanu doktrīna piedzīvo 20. gadsimta otrajā pusē, kad tā kļūst par teorētisku pamatu sabiedrības demokratizācijas procesiem.
Dabiskās tiesības rodas, izriet no cilvēka dabas, cilvēka prāta un vispārējiem morāles principiem. Tie ir cilvēka iedzimtās un neatņemamās tiesības: dzīvība, brīvība, miers, vienlīdzība, ģimene, īpašums, drošība, pretošanās jūgam u.c. Šie dabiskie likumi ir mūžīgi, nemainīgi un saprātīgi. Tie darbojas visos laikos un to iedarbībai pakļautas visas valstis.
___________________________________________________________
Mūsdienās salīdzinoši aktīvāka ir kļuvusi tendence dabiskās tiesības iekļaut likumdošanā, lai tās iegūtu likumu spēku. Līdz ar to tās kļūst par pozitīvajām tiesībām, vienlaikus nezaudējot savu "dabas doto" un vispārcilvēcisko raksturu.
Sabiedrības politiskajai un tiesiskajai dzīvei jāatbilst dabisko tiesību prasībām, kas izriet no cilvēku dabas. Šajā sakarā katrā valstī spēkā esošā likumdošana aicināta nostiprināt un nodrošināt cilvēka tiesības un brīvības, ko nosaka pati cilvēka daba, vispārcilvēciskās vērtības, kā visas pasaules kultūras sasniegums.
Arī Latvijas Republikas Satversmē 8. nodaļā "Cilvēka pamattiesības" ir noteikts: "Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu."
