Laikmeta, kurā dzīvojam, galvenā iezīme ir informācijas plūsma, kas nepārtraukti veļas mums pāri un ierauj mūs savā tecējumā. Laiks un vide, kurā atrodamies, liek mums apzināties sevi kā informācijas sabiedrības locekļus. Šī tendence arvien dziļāk iespiežas mūsu sadzīvē, īpaši skarot jauno paaudzi, kuru saistība ar jaunajām informācijas tehnoloģijām kļuvusi jo ciešāka pateicoties to pieejamībai. Šāda tendence nav vērtējama viennozīmīgi pozitīvi - nenoliedzams pluss ir skolēnu iespējas, izmantojot interneta tīmekļa sniegtās priekšrocības, maksimāli izmantot laiku un atrast nepieciešamo informāciju dažādu darbu veikšanai. Taču, no otras puses, jaunieši arvien mazāk laika velta grāmatu, īpaši daļliteratūras, lasīšanai. Protams, neizbēgams ir obligātās literatūras saraksts, kuru, atbilstoši programmai, piedāvā literatūras skolotājs. Jāatzīmē, ka daiļliteratūras izmantošana ne tikai literatūras stundās, bet arī citos mācību priekšmetos, ir iespējama un arī nepieciešama, šādi saistot skolēnu interesi pie konkrētās aplūkojamās tēmas un rosinot skolēnos pozitīvu līdzpārdzīvojumu. Turklāt, neraugoties uz arvien pieaugošajām prasībām skolotāju kvalificētā sagatavošanā un izglītības satura pilnveidošanā, skolēnu sekmes turpina pasliktināties, kas rosina domāt par jaunu metožu ieviešanas nepieciešamību. Savukārt Dr. habil. paed. L. Žukovs, kurš darbojas pedagoģijas vēstures pētniecības jomā, atgādina: “Mūsdienās pedagoģijas apritē ienācis daudz jaunu terminu, novitāšu, bet diemžēl vārdu plūdos dažkārt pazūd kopveseluma būtības izpratne par cilvēka personības subjekta veidošanās sekmēšanas pamatprincipiem, kas gadsimtu tecējumā saglabājuši savu vērtību. Vajadzētu nopietnāk ielūkoties pedagoģijas vēsturē, protams, neatgriežoties pagātnē, bet izvērtējot to, paņemot no tās vērtīgāko savam darbam nākotnes labā.” (25., 50)
Vēsture ir tas mācību priekšmets, kuru iespējams mācīt, izmantojot ļoti dažādas mācību metodes. Darba autores praktiskā vēstures mācīšanas pieredze liecina, ka tieši no skolotāja informētības un zināšanām lielā mērā ir atkarīgs skolēnu zināšanu līmenis. Formāli skolēnu zināšanas un prasmes kā skolotāju darba atspoguļojumu var vērtēt pēc olimpiāžu un pārbaudes darbu rezultātiem, kuri nereti ir sastādīti tā, lai skolēnam būtu iespēja parādīt savas zināšanas, kas iegūtas patstāvīga darba rezultātā, kā informācijas avotu izmantojot ne tikai mācību grāmatās traktēto vēsturisko patiesību. Protams, jaunam cilvēkam ar salīdzinoši nelielu dzīves pieredzi grūtības var sagādāt daiļliteratūras avotā vai kinofilmā traktētās vēsturiskās patiesības atpazīšana. Tomēr daiļliteratūras avots, ja tas tiek rūpīgi piemeklēts un izstrādāts kā darba materiāls ar jautājumiem un uzdevumiem, ļoti labi var noderēt atsevišķu vēstures tēmu apgūšanā pamatskolas klasēs. Kā norāda A. Špona, “Vēstures skolotājs, veidojot apskatu par vēsturiskiem faktiem, notikumiem un sabiedrības attīstības likumsakarībām, vienlaikus audzina dzimtenes mīlestību, uzticību Latvijai, gatavo apzinīgai sabiedriskai darbībai. Skolēniem var būt vienādas zināšanas, bet dažādi uzskati par parādībām un notikumiem. Viņi dažādi izmanto savas zināšanas dzīvē, sabiedriskajā praksē. Cilvēku uzskati, pārliecība veidojas zināšanu un darbības, rīcības vienotībā, darbīgā attieksmē pret dzīvi un sevi.” (19.,15)
Savā ikdienas darbā vēstures skolotājam nākas saskarties ar virkni problēmu, kuru risinājums tiek meklēts arī šobrīd, sastādot jaunas, uz mūsdienu prasībām atbilstošiem izglītības standartiem balstītas programmas. Tā, piemēram, mācot seno laiku vēsturi pamatskolas 5. klasē skolotājam jāieplāno zināms laiks arī ģeogrāfijas apgūšanai, jo nevar taču runāt par senajām civilizācijām, neradot skolēnos izpratni par to, kur šīs civilizācijas veidojušās. Vēstures skolotājs arī veic zināmu daļu literatūras skolotāja darba, stundās izmantojot vēstures avotus, tajā skaitā daiļliteratūras avotus. Vēstures skolotāja uzdevums ir izskaidrot, ar ko atšķiras daiļliteratūras avots no vēsturiska avota. Tāpēc arī diplomdarba autore piedāvā iepazīties ar nodaļām par integrētu pieeju mācību darbam, kā arī nodaļu “Daiļliteratūras kā specifiska avota metodiskā izstrādne”, kas atklāj būtiskākās daiļliteratūras atšķirības no vēstures avotiem. Savukārt nodaļā par pusaudžu vecumposma raksturojumu aprakstīts pusaudžu psiholoģiskais raksturojums, audzināšanas un attīstības problēmas, kā arī vecumposma īpatnību ievērošanas nozīmīgums pedagoģiskajā procesā. Darba autore vēlas uzsvērt, ka tieši vecumposma īpatnību neievērošana sagādā problēmas daļai skolotāju, īpaši jaunajiem skolotājiem, kuri, sākot darbu skolā, koncentrējas uz apgūstamās vielas apjomu un termiņu ievērošanu, turklāt nereti ir pārāk ambiciozi savās prasībās, lai gan paši tikai nesen ir pārvarējuši šo sarežģīto vecumposmu.
Tēma: Daiļliteratūras avotu izmantošana vēstures stundās pamatskolā
Pētījuma objekts: Vēstures apgūšanas process pamatskolā.
Pētījuma priekšmets: Daiļliteratūras avotu izmantošanas iespējas vēstures apguves procesā pamatskolā.
Mērķis: Izzinot pedagoģiski psiholoģisko literatūru par pusaudžu vecumposma īpatnībām, veidot teorētisku materiālu par daiļliteratūras avotu iespējamo izmantošanu vēstures stundās pamatskolā.
Hipotēze: Ja vēstures apguves procesā tiek izmantoti īpaši izstrādāti daiļliteratūras avoti, tad dažādotais mācību process veic ne tikai izglītojošo, bet arī audzināšanas funkciju, rosinot pusaudžos līdzpārdzīvojumu.
Uzdevumi:
1.Izanalizēt pedagoģiski psiholoģisko literatūru par pusaudžu vecumposma īpatnībām.
2. Izpētīt un apkopot progresīvās mācību metodes darbam vēstures stundās pamatskolā.
3.Kritiski izvērtēt vēstures priekšmeta uzdevumus.
4.Apkopot daiļliteratūras avotus atbilstoši vēstures periodiem un tēmas, uz kurām attiecināt literāros darbus.
5.Teorētisko atziņu analīze un praktiskās darba pieredzes apkopošana.
Teorētiskā bāze: Darba metodoloģisko pamatu veido pedagogu un psihologu A. Šponas, A. Vorobjova, L. Žukova, Z. Čehlovas, Z. Grinpauka , L. Prindules, I. Plotnieka u.c. atziņas, kā arī mācību metodiskā darba pieredze, t. sk. mācību metodiskā literatūra.
Metodes: Teorētiskās izpētes metode, empīriskās izpētes metodes.
Praktiskā nozīme: Piedāvātais darbs ir izmantojams skolā jauno pedagogu teorētiskās bāzes nostiprināšanai, kā arī praktizējošu vēstures skolotāju darbā, ieviešot progresīvas mācību metodes. Darba praktiskajā daļā analizētas pamatskolas vēstures mācību programmas realizēšanā izmantojamās mācību grāmatas un darba burtnīcas ar mērķi apzināt, cik lielā mērā vēstures stundās tiek izmantoti daiļliteratūras avoti. Savukārt pielikumā darba autore piedāvā iepazīties ar daiļliteratūras paraugiem, kas būtu izmantojami vēstures stundās un ir veidoti kā darba lapas ar jautājumiem un uzdevumiem.
Diplomdarbs varētu noderēt skolotājiem, lai labāk izprastu pamatskolas skolēnu psiholoģiskās vajadzības, kā arī rosinātu skolotājus darbā izmantot integratīvās metodes, bet konkrēti vēstures skolotājus- vairāk un drosmīgāk stundu darbā izmantot daiļliteratūras avotus. Tāpat šis darbs var kalpot kā diskusiju ierosinātājs par metodiskajiem un teorētiskajiem jautājumiem saistībā ar vēstures mācīšanas aktualitātēm un novitātēm .
Darba struktūra: Pētījums sastāv no ievada, teorētiskās daļas (1.- 3. nodaļa), praktiskā pētījuma (4.- 7. nodaļa), secinājumiem, literatūras saraksta, anotācijām un pielikuma.
Mūsu dienās sabiedrībā notiek plaša diskusija par to, vai būtu jāmāca Latvijas vēsture kā atsevišķs mācību priekšmets. Skolās Latvijas vēsturi māca integrēti pasaules vēsturē. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā latviešu sabiedrībā sakāpina rūpes par nacionālās identitātes saglabāšanu. Šobrīd sabiedrībā diskusijas izraisa priekšlikums, ka Latvijas vēsture jāmāca kā atsevišķs priekšmets, kā arguments tiek minēts fakts, ka skolēnu zināšanas vēsturē nav pietiekamas.. Lai labāk izprastu šo diskusiju būtību, ir jāizprot vēstures priekšmeta uzdevumi.
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns G. Straube skaidro “Jāņem vērā, ka vēstures priekšmets, līdzīgi matemātikai, valodām, literatūrai, fizikai, ir viena no daudzajām jaunā cilvēka izglītošanas sastāvdaļām, viens no vingrinājuma veidiem, ar kuriem jāmēģina nonākt pie rezultāta, proti, - vispusīgi attīstīta, kritiski un patstāvīgi domājoša, toleranta, izšķirties un lēmumus pieņemt spējīga, demokrātijas principus respektējoša sabiedrības locekļa. Un vēstures, arī Latvijas vēstures zināšana nav pašmērķis. (..)…
