Arvien vairāk tuvinot Latvijas likumdošanu attīstīto valstu likumdošanas paraugam, kā arī pārņemot to pieredzi darba likumu jomā, jēdziens „Darba koplīgums” kļūst par mūsu darba dzīves ierastu sastāvdaļu.
Biedrošanās brīvība un tiesības slēgt kolektīvos līgumus ir noteiktas Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvencijā Nr.87 “Par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās” (1948)1 un Konvencijā Nr.98 “Par tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt kolektīvos līgumus” (1949)2.
Latvijā arodbiedrību kustība aizsākās jau tālajā 1905. gadā, kad Sociāldemokrātu laikraksts "Cīņa" aicināja Latvijas proletariātu dibināt arodbiedrības3, bet pirmais darba koplīgums noslēgts 1906.gadā. Un to ir izdarījusi Latvijas Grāmatrūpnieku strādnieku organizācija4.
Latvijā tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās, kā arī tiesības uz koplīgumu un streiku ir noteiktas Latvijas Republikas Satversmē.
Līdzvērtīgs dialogs starp darba devēju un darbiniekiem, kā arī darbinieku pārstāvētajām arodbiedrībām veicina gan darbinieku, gan darba devēju sapratni par otras puses problēmām un to veidošanos, kā arī palīdz atrast veidus šo problēmu risināšanai. Darba koplīguma slēgšana ir līdzeklis konstruktīva dialoga veidošanai starp abām iesaistītajām pusēm. Tas ietekmē pozitīvu lēmumu pieņemšanu, problēmu risināšanu, kas apmierina gan darba devējus, gan darbiniekus.
Šā referāta mērķis ir apskatīt vienu no darba līgumu formām: Darba koplīgums un tā noslēgšanas kārtība.…
