Jau pagājis vairāk nekā gads, kopš stājies spēkā jaunais Darba likums (turpmāk tekstā – DL), kurš darba tiesiskās attiecības tiesiskā ziņā regulē atbilstoši demokrātiskas sabiedrības vispārpieņemtajiem standartiem. Likumā ir iekļautas Starptautiskās Darba organizācijas konvencijas kā arī Eiropas Savienības (turpmāk tekstā ES) direktīvu prasības, tomēr praktiskais šo tiesību pielietojums ļoti bieži atpaliek no vēlamā. Pirmkārt jau tāpēc, ka vēl joprojām lielākai mūsu sabiedrības daļai nav priekšstata par to, kas tad ir vienlīdzīgas attiecības starp darba devēju un darbinieku un ko tās nozīmē.
Nepārprotami, daudzi Latvijas iedzīvotāji zina, kas ir darba līgums. Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir parakstījis tādu vienošanos, stājoties darbā. Tieši parakstījis, jo vairumā gadījumu, cilvēki pret šāda veida līgumiem izturas diezgan neformāli un neuzmanīgi.
To varētu izskaidrot ar to, ka problēma ir ne tikai likumdošanas nianšu nezināšanā, bet arī tas, ka pārsvarā darba līguma parakstīšanai izmanto darba līguma tipveida veidlapas, kuras var nopirkt jebkurā veidlapu veikalā, kā arī ar psiholoģiskiem momentiem, ko visai veiksmīgi izmanto darba devēji. Nevar nepiekrist, ka, piemēram, slēdzot dzīvokļa pirkuma vai biroja telpu nomas līgumu, abas līgumslēdzēju puses ļoti uzmanīgi, nežēlojot laiku, ļoti nopietni izturas pret tādu līgumu noteikumu izstrādāšanu. Stājoties darbā, vairumā gadījumu darbinieks ar darba devēju vienojas tikai par darba algas apmēru un iespējamiem pienākumiem, kurus vajadzēs pildīt. Iedziļināties sīkumos un vēl strīdēties par savu pienākumu pildīšanu, ir vienkārši bail: “Un ja nu nepieņems? Gan pēc tam tikšu skaidrībā…”.
Gan darba devējiem, gan darbiniekiem bieži vien nav praktisku zināšanu par savām tiesībām un pienākumiem, līdz ar to darba līguma problēmas ir aktuālas abām līgumslēdzēju pusēm.…
