IEVADS
Darbs – ir viens no ražošanas faktoriem, visi cilvēku fiziskie un garīgie (intelektuālie) talanti, kas tiek izmantoti preču un pakalpojumu ražošanai, tas ir cilvēku darbības lietderīgs rezultāts un dod tiem iespēju nopelnīt sev eksistences līdzekļus.1 Savukārt, darbaspēks ir visi iedzīvotāji darbspējīgā vecumā (Latvijā no 15 gadiem līdz vecumpensijas gadiem, kas ir 62 gadi, ja nav citu atvieglojošu nosacījumu).2 Bet valsts iedzīvotājus var iedalīt vēl divās grupās: ekonomiski aktīvie iedzīvotāji un ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji. Ekonomiski aktīvos iedzīvotājus veido abu dzimumu personas, kas ir nodarbinātas vai arī aktīvi meklē darbu. Pie ekonomiski neaktīviem iedzīvotājiem pieskaita visus pārējos.
Bet darbinieki - nav parastie abstraktie ražošanas faktori. Tie ir cilvēki, kuriem izņemot uzdevumu nodrošināt ekonomiku ar darba resursiem, ir arī ģimenes, vēlmes un vajadzības. Tieši šī iemesla dēļ mēs uztraucamies par darba vietu kvalitāti un daudzumu, tā dēļ bezdarba līmenis ir centrālā sociālā problēma, bet darbaspēka tirgus paliek par diskusiju, sociālo konfliktu un politisko nemieru pastāvīgu avotu. Jaunākajos laikos nemitīgi notiek cīņas starp darbu un kapitālu par darba algām, darba nosacījumiem un par tiesībām veidot savienības un biedrības.
Šī referāta ietvaros ir domāts izpētīt darba tirgus teorētisko struktūru, tā veidošanas faktorus un noteikumus, kā arī Latvijas darba tirgus aktuālākos jautājumus un problēmas, t.i. pieprasījums pēc speciālistiem dažādās profesionālās darbības jomās, speciālistu savstarpējās konkurences līmenis populārajās specialitātēs, darba tirgus attīstības tendences, plāni un aktivitātes Latvijas darba tirgus situācijas nostabilizēšanai.
…
