1. Jūnijā stājās spēkā jaunais darba likums, kas aizstāj līdzšinējo no 1972. gada spēkā esošo Darba likuma kodeksu. Likums tapis, ievērojot daudzas Eiropas Savienības direktīvas darba tiesību jomā, kas attiecas uz darba līgumiem, darba un atpūtas laiku, vienlīdzīgu attieksmi utt. Likumā iekļauti arī Eiropas sociālās hartas un Starptautiskās darba organizācijas konvenciju principi. Jaunais likums aizstās pašlaik spēkā esošo Latvijas Darba likumu kodeksu, kas uzskatāms par morāli un juridiski novecojušu un tādēļ neatbilst pašreizējai situācijai darba tiesiskajās attiecībās. Darba likuma izstrādes procesā piedalījās ne tikai valsts institūciju pārstāvji, bet arī sociālie partneri — darbinieku un darba devēju pārstāvji no Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un Latvijas Darba devēju konfederācijas, tādējādi akcentējot trīspusējās sadarbības principa nozīmi likumu jaunradē. Darba likums nosaka darba tiesību sistēmas galvenos principus un terminus. Darba likumā paredzētas daudzas būtiskas izmaiņas gan darbinieku, gan arī darba devēju tiesībās un pienākumos, salīdzinot ar Latvijas Darba likuma kodeksu.
Darbinieks Darba likuma izpratnē ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā, un būtiskākie jauninājumi viņa tiesībās un pienākumos ir šādi:
Paplašināts darbinieku pārstāvju loks
Darbinieki turpmāk savu sociālo, ekonomisko un profesionālo tiesību un interešu aizstāvību varēs īstenot ne tikai paši, bet ar savu pārstāvju starpniecību:
- darbinieku arodbiedrību, kuras vārdā rīkojas tās statūtos pilnvarota
arodbiedrības institūcija vai amatpersona;
- darbinieku pilnvarotiem pārstāvjiem, kurus uz noteiktu pilnvaru termiņu ar
klātesošo vienkāršu balsu vairākumu ievēlē darbinieku sapulcē ar nosacījumu, ja
minētajā uzņēmumā nodarbināti vismaz pieci darbinieki un sapulcē piedalījusies
vismaz puse no attiecīgā darba devēja uzņēmumā nodarbinātajiem darbiniekiem.…