Jēdziens “nestandarta bērni” mūsdienās.
Trūkumi “cilvēka faktorā”- un savstarpēja nesaprašanās, nekomunikabilitāte, disharmoniski raksturi, egocentrisms, dažādas psiholoģiskas novirzes- to visu nevar neievērot, tās ir problēmas, kas kaut kādā veidā skar ikvienu, un nebūtu tās pareizi saistīt ar pagātnes mantojumu, ļaunprātību vai nepatīkamu misēkli. [1:5]
Diemžēl garīgās attīstības traucējumu cēloņi skaitāmi vairākos simtos (iedzimtība, alkoholisms, slimības , traumas, ekoloģija, u.c.), katrs no tiem rada specifisku traucējumu struktūru. To zināšana var sekmēt psihodiagnostikas objektivitāti un palīdzēt izvēlēties korekcijas kompleksus.
Speciālā psiholoģija radusies un turpina attīstīties uz psiholoģisko, medicīnisko un pedagoģisko zinātņu saskares robežas. Bieži speciālistam grūti noteikt, kurai no šīm zinātnēm ir noteicošais vārds, nosakot bērna tālāko likteni. Ikvienam speciālistam, kas nodarbojas ar bērniem ar speciālajām vajadzībām, jāorientējas dažādās speciālās psiholoģijas nozarēs, lai atklātu traucējumu cēloņus un to korekcijas iespējas.[2:7]
Dažādos vēstures posmos attieksme pret cilvēkiem ar garīgās vai fiziskās attīstības traucējumiem ir bijusi atšķirīga. To noteica civilizācijas attīstības pakāpe, gan sabiedrības morālie, reliģiskie un filozofiskie uzskati.
Pastāv uzskats, ka jau no 19. gadsimta vidus nosacīti veidojas divas, pat trīs garīgas attīstības traucējumu būtības izpētes tendences jeb virzieni: klīniskais(medicīniskais), psiholoģiskais (pedagoģiskais) un anatomiski morfoloģiski etioloģiskais virziens. Katram no tiem raksturīgs gan savas konceptuālās pamatatmiņas, gan diagnostikas pamatkritēriji, gan metodes un uzskati par šo bērnu audzināšanu un attīstības iespējām.
…
