Čārlzs Darvins
Čārlzs Darvins ir dzimis 1809. gada 12. februārī angļu ārstu ģimenē. Č. Darvins ir dzimis Šrūberi pilsētā. Viņš mācījās Edinburgas universitātē, bet beidza Kembridžas universitāti. Č. Darvins bija angļu dabas pētnieks. Kad zēnam bija 8 gadi, nomira viņa māte, Čārlzu audzināja abas vecākās māsas. Kad Čārlzs pabeidza skolu, viņš iestājās Edinburgas universitātē Medicīnas fakultātē. Tomēr šis novirziens viņu nespēja ieinteresēt, tādēļ Darvins pārgāja uz Kembridžas universitāti un iestājās Tehnoloģijas fakultātē. Čārlzs bija ļoti labs students, tomēr viņu šī nozare neieinteresēja tik ļoti kā Etnomoloģija- zinātne par kukaiņiem. Beidzot pēdējo punktu pielika izcilais angļu biologs Tomas Hakslijs. Viņš 1831. Gadā admiralitātei ieteica Darvinu kā “naturālistu” ņemt līdzi ceļojumā. Šis ceļojums viņu padarīja slavenu. Šā ceļojuma laikā viņš savāca plašu ģeoloģisku, minerālu un paleontoloģisku kolekciju, kā arī faunas un floras materiālus. Uz šo materiālu un ceļojuma piezīmju pamata viņš vairākos darbos izteica atziņu, ka tagadējie augi un dzīvnieki ir radušies evolūcijas procesā no sen dzīvojušām sugām. Tā Č. Darvins izveidoja savu teoriju par dažādu sugu izcelšanos, tā izklāstā 1859. Gadā viņš izdeva grāmatu “Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā jeb pielāgotāko formu saglabāšanās cīņā par dzīvību”. Vēl Č. Darvins ir izdevis grāmatas “Par orhideju apaugļošanos”-1862. Gadā; “Pieradinātu dzīvnieku un kultūraugu mainība”-1868. Gadā; “Cilvēka izcelšanās un dzimumizlase”-1871. Gadā; “Svešapputes un pašapputes iedarbība”-1876. Gadā Ar šīm grāmatām Darvins papildināja un izvērsa evolūcijas teoriju. Veicot šos lielos atklājumus, Čārlzs pilnīgi nodevās savam darbam, aizmirstot par savu veselību. Šajā laikā viņš kļuva ļoti slims, tādēļ apmetās Daunas ciematā netālu no Londonas, kur nodzīvoja četrdesmit gadus, gandrīz nereizi neizbraukdams no turienes. Šajā laikā viņš tad arī sarakstīja visas šīs grāmatas, Čārlza Darvina darbi nebalstījās vienīgi uz teorētiskiem pētījumiem. Viens no viņa darbiem ir veltīts kuiļu izkopšanas metodēm.
Čārlzs Darvins mira 1882.g. 19. aprīlī, aiz sevis atstādams bagātīgu mantojumu.
Pirmās evolūcijas hipotēzes.
Viens no dabaszinātņu attīstības stimuliem ir tādu faktu uzkrāšanās, kas ierastajā pārliecība neiekļaujas. Līdz pagājuša gadsimta vidum šāda pārliecība bija par dzīvās dabas nemainību. Taču fosiliju atradumi nonāca pretrunā ar šo pārliecību. Tie mums pastāstīja, ka pirms mums ir dzīvojušas arī savādākas dzīvības formas, kuras krasi atšķīrās no mūsdienu dzīvības formām. Fosiliju izvietojums liecina par dzīvās dabas lēnu un ilgstošu attīstību no vienkāršākām formām uz sarežģītākām. Šādu procesu sāka apzīmēt par evolūciju. Mūsdienās ar šo terminu apzīmē ilgstošas pārmaiņas, kas noved pie pilnīgi jauna stāvokļa.
Tomēr ar šīs attīstības konstatēšanu vien nepietika, jo vēl arī vajadzēja izskraidot, kādēļ dzīvā daba ir pakļauta evolucionārām izmaiņām. Šim jautājumam sāka pievērsties ne tikai biologi, kas pētīja fosilijas, bet arī tie zinātnieki, kas pētīja augus un dzīvniekus. Viens no 18. gs. biologiem, bija ievērojams dabas zinātnieks
Ž. Bitons, kurš nonāca pie pieņēmuma evolūcija dzimtas robežās. Piemēram, pēc Bitona domām kaķu dzimtas sugas liekās tik līdzīgas, ka tās varētu būt cēlušās no kādas vienas sākotnējas kaķu sugas. Šī suga izklīda pa vairākām pasaules daļām un pielāgojās šo zemju klimatiskajiem apstākļiem. Tā pakāpeniski izveidojās mūsdienu kaķu suga.
19. gs. daudz radikālākus zinātniskos pieņēmumus izvirzīja franču filozofs
Ž. B. Lemarks.
…
