Daugavgrīvas attīstība un Padomju mantojuma ietekme

Daugavgrīva vēsturiski ir bijusi funkcionāli nozīmīga teritorija Rīgas, Latvijas un Baltijas reģiona kontekstā. „Jau viduslaikos, īsi pēc Rīgas dibināšanas, pie Daugavas grīvas izveidots klosteris. Bīskaps Alberts, acīmredzot, bijis gudrs vīrs un sapratis, ka Rīgas pie Daugavas vēl var uzbūvēt vairākas, taču upes grīva ir un paliks tikai viena”. (Pope, 2005) Šeit ir pieejama salīdzinoši tīra vide, mežš un pludmale. Neskatoties uz iespēju vienlaicīgi dzīvot Rīgā un baudīt dabu, dzīvokļu cenas Daugavgrīvā pēdējo gadu laikā ir bijušas zemākās vai vismaz vienas no zemākajām Rīgā. „Daugavgrīva pēdejo gadu laikā ir tikusi uztverta kā Rīgas krievu geto, narkomānu un kriminālo autoritāšu “dislokācijas štābs” un industriālās Padomju Savienības paliekas (Požogina, 2003).”
Tāpat kā daudzu citu teritoriju, arī Daugavgrīvas attīstību ir ietekmējis un arī šobrīd ietekmē padomju perioda materiālais un nemateriālais mantojums. No Daugavgrīvas ciemata vecajām ēkām tagad gandrīz nekas nav pāri palicis, jo padomju laika apbūve veidota vecās vietā. Tas notika it kā ierobežotās celtniecībai piemērotās platības dēļ (Pope, 2005), bet tajā pašā laikā sakrita arī ar padomju varas vēlmi apkārtni transformēt pēc saviem ieskatiem, jo jāatceras, ka arhitektūra un plānošana biji dziļi iesaistītas valsts sociālajā sistēmā un sabiedrības rekonstrukcijas idejā (Czepczynski, 2008). „Tika nojauktas arī vissenākās un vēsturiski interesantās ēkas. Savukārt, runājot par nemateriālo mantojumu, noteikti jāpiemin tas, ka Latvijas republikas starpkaru periodā šajā vietā visi runāja latviski, bet tagad šeit pārliecinošā vairākumā ir krievvalodīgie. Daugavgrīva noteikti ir viena no tām vietām, kur padomju laiks ir atstājis sevišķi dziļas pēdas (Pope, 2005).” …