Dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību (1912.p). Dāvinājums ir divpusējs darījums, kas var notikt tad, ja viens piedāvā mantisku vērtību, bet otrs piekrīt to pieņemt. Dāvinājumam vajadzīgs subjektīvs pamatojums – devība.
Dāvinājums var būt ne vien īpašuma vai citu lietu tiesību atdošana apdāvinātam, bet arī prasījumu tiesību bezatlīdzības cesija, apdāvinātā atsvabināšana no pienākumiem pret dāvinātāju vai pret trešajām personām, atteikšanās no kādas tiesības apdāvinātam par labu, kā arī viņa lietu bezmaksas pārziņa.
Visas mantas dāvinājums:
Par dāvinājuma priekšmetu var būt arī visa dāvinātāja manta. Tāds dāvinājums var aptvert tikai dāvinātāja tagadējo mantu, bet ne nākamo. Nākamās mantas, vai arī kopā tagadējās un nākamās mantas dāvinājums, uz tāda pamata, ka tagadējo mantu nenodod tūliņ, atzīstams par mantojuma līgumu.
Dāvinājuma atsaukšana nozīmē dāvātā atprasīšanu atpakaļ. Ne katra nepateicības izpausme dod pamatu dāvinājuma atsaukšanai, tā pamatā var būt tikai rupja nepateicība, kuru var noteikt pēc rupjiem apvainojumiem, tīšs un svarīgs zaudējums, atstāšana bezpalīdzības stāvoklī, ja bijusi iespēja palīdzēt. Pēc dāvinājuma saņemšanas iegūtais labums ieplūst apdāvinātā kopējā manta un no civiltiesiskās aprites, arī mantošanas viedokļa tam nav jābūt ar kaut kādām sevišķām atšķirībām no citas mantas.
CL 1919.p. 1.daļā paredzēts, ka dāvinājumu var atsaukt apdāvinātā rupjas nepateicības dēļ. Likumdevējs, paredzot šādu līguma atcelšanas pamatu acīmredzot ir ņēmis vērā to, ka dāvinājuma rezultātā dāvinātājs iegūst nevis mantisku labumu, bet gan nemantisku labumu - gandarījumu par savu dāsnumu. Tiesību zinātnieks K.Čakste norāda, ka "likums prasa no apdāvinātā zināmu pateicību, gan ne tieši, bet ar izturēšanos"*. Pienākums izrādīt pateicību var izpausties gan kā darbība (pienākums glābt dāvinātāju no bezpalīdzības stāvokļa), gan bezdarbība (pienākums atturēties no rupjiem apvainojumiem vārdos vai darbos). Dāvinājumā atlīdzības nozīmē, ko regulē CL 1933.p., kā sevišķā dāvinājuma veidā apdāvinātais ir nevis atbrīvots no pateicības pienākuma pret dāvinātāju, bet gan apdāvinātā nepateicība nedod dāvinātājam tiesības atsaukt dāvinājumu. Pateicība apdāvinātājam ir jāizrāda līdz dāvinātāja nāvei, un no šī pienākuma nevar atbrīvoties arī ar pušu savstarpēju vienošanos, jo CL 1921.p. nosaka, ka "iepriekšēja atteikšanās no tiesības atsaukt dāvinājumu nepateicības dēļ nav spēkā".
