Dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību.1 Ar jēdzienu „dāvinājums” sastopas jau Senajā Romā, kad 12. gadsimta beigās, franku impērijā Merovingu laikā karaļi zemi vienkārši izdāļāja saviem sekotājiem. Šie dāvinājumi gan nebija uztverami mūsdienu izpratnē, jo apdāvinātie
nekļuva par savu dāvanu pilntiesīgiem īpašniekiem. Šo dāvinājumu arī nevarēja pārdot, jo tas tika saistīts ar uzticību un pēc lietotāja nāves tam bija jāatgriežas atpakaļ valsts pārziņā. Tikai vēlāk Senajā Romā tika ieviests tāds dāvinājuma veids, kādu to saprot arī mūsdienās. „Romiešu tiesībās dāvinājuma līgums varēja izpausties: a) dāvinājuma priekšmeta tiešā nodošanā apdāvinātajam un viņā pateicīgā pieņemšanā, b) apsolījumā maksāt naudas summuvai ko sagādāt apdāvinātajam un apsolījuma pieņemšanā, c) arī darbības veikšanā, servitūta nodibināšanā, parāda atlaišanā, ko apdāvināmais atzinis.”2
Tiesiskās attiecības, kas rodas no dāvinājuma, regulē Latvijas Civillikuma saistību tiesību daļa. Dāvinājums ir viens no līguma veidiem, kas ir arī viens no nedaudzajiem bezatlīdzības līgumiem un mantisku vērtību atsavinājuma līgums. Šis līgums vienmēr ir vērsts uz līguma objekta pāreju citas persona īpašumā un parasti tas saistīts ar mantisku palielinājumu. Dāvināt var katra rīcības spējīga persona. Dāvanu iegūt var katrs, kam vispār ir spēja iegūt.3 Jāpiebilst, Civillikuma 1915. panta otrajā daļā ir noteikts, ka brīdī, kad apdāvinātais izsaka piekrišanu dāvinājumu pieņemt taču atklājas, ka dāvinātājs vairāk nav rīcības spējīgs, tad dāvinājums atzīstams par nenotikušu. …
