Kā vienas no komercdarbības formām, bankas dibināšanas specifika balstās uz to, ka lielākā tās resursu daļa formējas nevis no pašu līdzekļiem, bet aizņemtajiem.
Līdzekļi, kurus bankas piesaista ir dažādi pēc sava sastāva. Galvenokārt tie ir līdzekļi, kuri ir tikushi piesaistīti darbībā ar klientiem (tā saucamie depozīti), un līdzekļi, kuri ir aizņemti no citām kredītiestādēm.
Depozīts (no lat. val. depositum- lieta, kura ir attdota glabāšanā) – tās ir ekonomiskas attiecībs kurās klients uz laiku nodot savus līdzekļus bankas lietošanā.
Pētot bankas depozīta būtību, Z.S.Kacenelebaums ir atzīmējis depozīta īpatnību, kurā slēpjas tā divējādā daba: “Noguldītājiem depozīti ir potenciālā nauda.
Noguldītājs var izrakstīt čeku un palaist attiecīgo summu cirkulācijā. Taču tai pat laikā šī “bankas nauda” nes procentus. Noguldītājam tā spēlē divējādu lomu: naudas lomu no vienas puses un kapitāla, kas nes procentus, no otras. Depozīta priekšrocība, salīdzinājumā ar skaidru, naudu ir tā, ka depozīts nes procentus, bet ir arī trūkums- tas nes pazeminātu procentu salīdzinājumā ar ar tiem procentiem, ko parasti nes kapitāls. Šis pazeminātais procents nav sagadīšanās, bet būtiska bankas rakstura iezīme. Visas bankas būtības pamatā ir tas, ka procentam, kuru izmaksā pa depozītiem, ir jābūt mazākam par to procentu, kuru banka saņem par dažādos darījumos ievietoto kapitālu. Šī starpība sastāda ¼ daļu no tiem procentiem, kuri tiek iekasēti no aktīvajām operācijām”.
…
