SECINĀJUMI
Kopumā var secināt, ka Vecajā Derībā vārdu salikuma “Dieva balss” lietojums pēc konteksta ir atšķirīgs, ko var skaidrot ar vairākiem apstākļiem. Pirmkārt, Vecās Derības tekstu atšķirīgais sarakstīšanas laiks ļauj izdarīt pašsaprotamu secinājumu, ka laika gaitā, dažādu kultūrvēsturisku, sociālu un vispārīgu procesu rezultātā cilvēku domāšana un pasaules redzējums ir mainījies, tādejādi arī izpratne par “Dieva balsi” var tikt uzlūkota atšķirīgi atšķirīgos laika periodos sarakstītos tekstos. Otrkārt, jāņem vērā teksta autora mērķis, respektīvi, cik lielā mērā viņš grib ar “Dieva balss” pieminēšu pasvītrot atsevišķu personu vai notikumu svarīgumu. Treškārt, iepriekš minētais noved pie secinājuma, ka “Dieva balss” lietojums VD tekstos jāskata arī no tīri literārā aspekta.
Var secināt, ka “Dieva balss” ir saprotama VD derībā vairākos veidos. Pirmkārt, tā var būt kā tieša, artikulēta uzruna, kura teikta konkrētai personai. Otrkārt, “Dieva balss” var tikt saprasts arī kā pārdabisks troksnis, skaņas. Treškārt, “Dieva balss” var izpausties arī kādā īpašā manifestācijas veidā, kas nereti var būt saistīts ar uguni.
Jāsecina, ka Genesis grāmatas 3.nodaļas teksts ļauj izdarīt secinājumu, ka Dieva balss cilvēkiem (Ādama un Ievai) bija pazīstama jau iepriekš, no kā var secināt, ka jau kopš cilvēka radīšanas brīža Dievs komunicējis ar cilvēku ar balss palīdzību.
Jāsecina, ka nereti Vecajā Derībā Dieva uzruna pasvītro un izceļ viņa pārākumu un autoritāti pār visu un visiem. Tajā pašā laikā uzsverot, ka “Dievs runā”, Vecās Derības konkrētā teksta autors kādam notikumam spēj piešķirt pastiprinātu svarīgumu un aktualitāti. Piemēram, uzsverot, ka Jēkabs dzird Dieva balsi, pirmkārt, tiek uzsvērts Jēkaba paša nozīmīgums, jo Dievs ir izvēlējies ar viņu komunicēt. …
