Grieķu mitoloģijai kā vienai no senākajām pasaules apzināšanas formām piemīt patstāvīga vērtība. Visspilgtāk tas izpaužas sengrieķu dzejnieka Homēra poēmās.
Atkarībā no konkrētā autora uzskatiem un stila grieķu mitoloģija gūst dažādu traktējumu un pielietojumu. Tā, piemēram, Sofokls Antigones un Kreonta cīņu uztver kā ģints tradīciju vēršanos pret valsts principu. Sevišķi tas redzams Eiripīda darbos, kur no mītiskajiem varoņiem saglabājušies tikai vārdi. Eshila traģēdijas spilgti rāda, cik liela nozīme sabiedriskās domas, cilvēka ētisko un politisko uzskatu veidošanā bija demokrātiskai polisai, kas viņa dzīves laikā sāka savu augšupeju un nostiprinājās cīņās pret persiešu iebrucējiem. Sofokla traģēdiju varoņiem piemīt traģisks cildenums, psiholoģiski motivētā rīcībā atklājas spēcīgs raksturs, kura traģikas cēlonis galvenokārt ir nezināšana. No visiem sengrieķu traģēdiju autoriem Sofokls savā dzīves laikā ir guvis vislielāko atzinību. Un pētot šo slaveno autoru darbus, ir savilkti dažādu seno grieķu dievu raksturojumi.
Antigone (Antigonē), grieķu mitoloģijā tēbiešu valdnieka Edipa un Iokastes meita. Antigone pavadīja savu aklo, no Tēbēm izdzīto tēvu viņa klejojumos. Pēc Edipa nāves Antigone atgriezās dzimtenē tieši tad, kad septiņi vadoņi sāka savu uzbrukumu Tēbām. Kad Tēbu valdnieks Kreonts pēc Antigones brāļu Eteoka un Polineika bojāejas divcīņā pavēlēja pirmo apglabāt ar godu, bet otru kā nodevēju atstāt neapglabātu. Antigone par spīti valdnieka aizliegumam un draudošajām nāves briesmām nolēma brāli apglabāt. Vājā un neizlēmīgā Antigones māsa Ismēne baidījās pārkāpt Kreonta aizliegumu, un Antigone viena pati veica simbolisko Polineika apbedīšanas rituālu, apberot viņa ķermeni ar plānu zemes kārtu.…