Dievu pārdabiskās spējas grieķu mitoloģijā

Sengrieķu mitoloģija ir mītu un leģendu kopums par varoņiem, dieviem un rituāliem Senajā Grieķijā. Tā uzskatāmi atspoguļo grieķu mentalitāti un dzīves uzskatus, reliģisko praksi, kā arī grieķu skaistuma ideāls izriet no mitoloģiskās izpratnes. Grieķu vārdam “mythos” ir vairākas nozīmes, piemēram, “stāsts”, “patiess stāstījums”, kas liecina ne tikai par to, kā mīti tika izplatīti (stāstījuma veidā), bet arī par to, ka tie esot balstīti uz patiesiem notikumiem. Mītiem bija reliģiska un izglītojoša, ētiska funkcija. Līdzīgi kā citas senās kultūras grieķi ar mitoloģijas palīdzību skaidroja un mēģināja izprast pasauli, tās rašanos, savu vietu tajā, vidi, kurā dzīvoja, dabas parādības un laika ritējumu. Mītos parādās gan dievu un titānu izcelsme, dzīve, gan cilvēces rašanās un pēcnāves dzīve.
Sengrieķu dievi ir antropomorfi, tiem piemīt tās pašas gara vājības, netikumības, kas cilvēkiem, piemēram, greizsirdība, laulības pārkāpšana, taču dievus no cilvēkiem atšķir pārdabiskas spējas, kas viņus padara pārākus, varenākus par cilvēkiem. Dieviem kā spējas tika piedēvētas tās dabas norises, procesi, kurus cilvēki neprata izskaidrot: vētras, zemestrīces, bailes, neprāta lēkmes, kā arī mīlestība, precīzāk iekāre. Dažas no šīm spējām ir kopīgas, raksturīgas visiem dieviem (nemirstība, spēks), taču atsevišķas spējas piemīt tikai konkrētiem dieviem. Daļa no dieviem piemītošajām spējām ir saistītas ar sfēru, jomu, par kuru viņi ir atbildīgi- Poseidons ir jūras valdnieks, tādēļ viņš kontrolē ūdeni kā dabas stihiju, Atēna ir gudrības dieviete un spēj cilvēkiem aptumšot prātu, padarīt viņus neprātīgus. …