NOBEIGUMS
Lai nodrošinātu diplomātiskājiem pārstāvjiem iespēju pildīt savas funkcijas, lai viņi butu neaizskarami, kā arī brīvi no rezidences valsts kontroles, tie bauda diplomātisko imunitāti.
Darba izstrādes gaitā autore nonāca pie šādiem secinājumiem.
1. Tikai diplomātiskā imunitāte atļauj diplomātiem neatkarīgi un pilnvērtīgi veikt savas funkcijas citā valstī.
2. Kā noteikts 1961. gada Vīnes konvencijas prembulā, diplomātiem un diplomātiskajām pārstāvniecībām imunitāte un privilēģijas tiek piešķirtas nevis personīgo ērtību labad, bet gan diplomātisko funkciju sekmīgai pildīšanai nepieciešamās drošības un konfidencialitātes apstākļos, tāpēc tiem nepieciešams piešķirt imunitāti pret akreditācijas valsts jurisdikciju. Diplomātiskā imunitāte pret vietējās valsts jurisdikciju izriet no pārstāvības koncepcijas, ka gan diplomātiskā pārstāvniecība, gan diplomātiskais pārstāvis pārstāv savu valsi, kas starptautiskajās attiecībās ir suverēna, neaizskarama un vienlīdzīga citu valstu starpā.
3. Imunitāti un privilēģijas piešķir ne tikai diplomātiskajam personālam, bet arī pašai diplomātiskajai pārstāvniecībai.
4. Diplomātisko privilēģiju vidū ir, piemēram, pārstāvniecības tiesības izkārt savu karogu un piestiprināt savu ģērboni pie misijas ēkas, kā arī sakaru privilēģijas.
5. Diplomātiskās pārstāvniecības imunitāte pret vietējo jurisdikciju nozīmē, ka vietējās varas pārstāvjiem nav tiesību ieiet pārstāvniecības telpās un tās teritorijā, bet pārstāvniecības vadītāja atļaujas. Neaizskarams ir arī pārstāvniecības transports, kas diplomātiem tiek marķēts ar speciāliem sarkaniem numuriem.
6. Diplomātiskās imunitātes galvenais izpausmes veids ir tā personas neaizskaramība, kas nozīmē imunitāti pret jebkuru uzbrukumu, aizturēšanu un arestu. Pret diplomātisko pārstāvju tā akreditācijas valstij jāizturas ar cieņu. …
