Ievads
Disleksija — mazpazīstams vārds Latvijā, kas biedē pedagogus un arī vecākus, lai gan ārzemēs disleksijas un līdzīgu traucējumu izpētei veltīti gadu desmiti. Disleksija nav slimība un nav arī garīgās attīstības traucējums. Disleksiju zinātniskajā literatūrā sauc par lasīšanas traucējumu, bet, minot pasaulslavenus cilvēkus, piemēram, amerikāņu aktieri Tomu Krūzu vai Zviedrijas karali Kārli Gustavu, par nespēju uztvert rakstisku tekstu. Disleksija katram bērnam izpaužoties citādi, bet galvenokārt ir grūtības pazīt un atcerēties burtus, saplūdināt burtus zilbē, zilbes vārdā, grūtības uztvert rakstītu tekstu, burti mēdz pārklāties, lēkāt vai gluži vienkārši nerindoties pareizajās zilbēs. Šīs grūtības piemīt bērniem ar normālu intelektu, un parasti bērni ar disleksiju ir nesekmīgi valodas stundās, bet citās rāda labus sasniegumus. . Zinātnieki izpētījuši: cilvēkiem, kuriem ir disleksija, citādi darbojas galvas smadzenes, taču tas nekādā veidā neietekmē intelektu. Ja bērnam ar disleksiju ļauj klausīties, viņš visu uztver un iegaumē pat daudz ātrāk nekā citi. Kopumā cilvēki ar disleksijas problēmām ļoti bieži uzrāda augstāku inteliģences līmenī par vidēji sabiedrībā pieņemto. Disleksija – tā nav slimība un arī garīgās attīstības traucējums ne.Visā pasaulē bērni tiek mācīti “sadzīvot” ar disleksiju. Šādiem bērniem tiek radīta iespēja informāciju iegūt klausoties, viņiem netiek uzdoti rakstu darbi vai pieprasītas rakstiskas atbildes.Tas apliecina, cik ļoti svarīgi pedagogiem un visiem, kam rūp bērni ar īpašām vajadzībām, ir veidot konsilijus un komandas, lai palīdzētu bērniem, kas nav iekļauti Latvijas bērnu ar “īpašām vajadzībām” sarakstā, bet kam ir valodas sistēmas traucējumi.
…