Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļas 94.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu.1 Drošības līdzekļa apcietinājuma aktualitāti nosaka tas, ka apcietinājums visdziļāk un vistiešāk ierobežo personas brīvības un likumiskās intereses. Tādēļ darba galvenais mērķis ir apskatīt apcietinājumu kā vienu no procesuālajiem piespiedu līdzekļiem un pētīt ar apcietinājuma piemērošanu saistītās problēmas, jo pastāvot noziedzībai, apcietinājuma piemērošana vienmēr būs aktuāla, kad radīsies nepieciešamība pēc noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas brīvības ierobežošanas, tādejādi nodrošinot apcietinātā uzvedību atbilstoši procesa virzītāja interesēm.
Apcietinājuma, kā drošības līdzekļa izvēles un piemērošanas pamats ir svarīgs jautājums gan teorijā, gan praksē, jo tā pareiza noteikšana nepārprotami sekmē cīņu ar noziedzību un kalpo personu konstitucionālo tiesību nodrošināšanai.2
Šobrīd Latvijā ir spēkā 1961.gada Latvijas PSR Kriminālprocesa kodekss, kas pēc neatkarības iegūšanas tika pārdēvēts par Latvijas Kriminālprocesa kodeksu un neskatoties uz to, ka pēdējos gados Kriminālprocesa kodeksā izdarīti būtiski grozījumi, kā arī ņemot vērā to, ka esošais likums atbilst arī starptautiskām normām, tajā tomēr ir daudz būtisku nepilnību, konkrēti cilvēktiesību aizsardzības jomā, tādēļ īpašu uzmanību veltīšu Kriminālprocesa likuma projektam, ar kura stāšanos spēkā iespējams, ka tiks atrisinātas daudzās ar cilvēka tiesību aizskārumiem saistītās problēmas.
Pamats drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanai vienmēr ir tiesneša lēmums. Tātad tiesnesis ( tiesa ) ir tiesīgs piemērot tikai procesa virzītāja iesniegumā norādīto drošības līdzekli, t.i. apcietinājumu, kā arī nav izslēgta iespējamība, ka tiks pieņemts lēmums par atteikšanos piemērot apcietinājumu. Tātad, mans uzdevums būs noskaidrot, kādi apstākļi tiesnesim ( tiesai ) jāņem vērā, lemjot jautājumu par drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu vai nepiemērošanu.
Apcietinājumam, tāpat kā pārējiem drošības līdzekļiem kopīgs ir mērķis - panākt, lai apsūdzētais, tiesājamais vai aizdomās turētais neizvairītos no izmeklēšanas un tiesas, lai netraucētu patiesības noskaidrošanu krimināllietā, kā arī lai neapdraudētu vai neietekmētu krimināllietā liecinošās personas un neizdarītu noziedzīgu darbību.
Pamatojoties uz Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 1.pantu procesuālo kārtību Latvijas Republikas teritorijā nosaka Latvijas Kriminālprocesa kodekss.1
Latvijas kriminālprocesuālajā likumdošanā paredzēti vairāki drošības līdzekļi, kurus iespējams piemērot gan aizdomās turētajam pirms apsūdzības celšanas, gan apsūdzētajam vai tiesājamajam jau pēc krimināllietas nosūtīšanas tiesai.
Drošības līdzekļos ir saskatāms valsts piespiedu raksturs, kas skar personas konstitucionālo tiesību ierobežošanu, tādēļ drošības līdzekļiem kriminālprocesā ir ļoti aktuāla nozīme.
Pirmstiesas izmeklēšanas laikā piespiedu līdzekļi nav nekas cits, kā procesuāli nosacījumi noziedzīga nodarījuma atklāšanas un izmeklēšanas nodrošināšanai. Piespiedu līdzekļu specifika izpaužas :
1)apstāklī, ka tiesības piemērot piespiedu līdzekli ir tikai kriminālprocesā noteiktām iestādēm un amatpersonām;
2)savdabīgā iedarbības veida uz atsevišķiem kriminālprocesa dalībniekiem, kuri godprātīgi nepilda savus pienākumus.2
Apcietinājums ir vissenākais drošības līdzeklis, ko piemēroja izmeklēšanas laikā personām, kas bija izdarījušas noziegumu, lai tās izolētu no sabiedrības un atvieglotu izmeklēšanu.3 Tātad, arī mūsdienās apcietinājuma piemērošanas mērķis nav mainījies.
Jau senajā Ēģiptē un Ķīnā bija pazīstami cietumi, taču līdz pat vēlīnajiem viduslaikiem Eiropā tie nav uzskatāmi par sodu izpildes vietām, jo cietumsods to laiku likumos vispār nebija paredzēts. Cietumus izmantoja galvenokārt kā iepriekšējā ieslodzījuma vietas.4 Tātad, jau sensenos laikos ir saskatāmas apcietinājuma kā drošības līdzekļa pazīmes. Apcietinājums kā drošības līdzeklis bija reglamentēts arī Latvijas 1926.gada un 1934.gada Kriminālprocesa likumos. …
