Dubultefekta principa problēmsituācija: mākslīgā apaugļošana

Ikviens vēlas būt nepieciešams un mīlēts. Ja kāds saka, ka tā nav, viņš nav īsti godīgs pret sevi. Dzīves piepildījumu sniedz labs darbs un laba ģimene, kuras stūrakmens ir bērni. Prieks skatīties, kā aug, kā veidojas viņu raksturs, kā viņi nes tālāk mūsu cerības, centienus un ilgas. Taču dzīvē notiek tā, ka tiem, kas ļoti mīl un vēlas bērnus, to nav, bet tiem, kas varbūt tik ļoti nemaz pēc mazuļiem nealkst, to ir pat vairāk par trim. Dažreiz ir tā, ka cilvēki nodzīvo pat līdz pusmūžam, kad sevi pasaulē pieteic mazais. Taču citreiz nekādi centieni un pūliņi nelīdz. Bērnu var nebūt pat jaunām sievietēm un jauniem vīriešiem.
Statistika rāda, ka līdz pat 10 procentiem pāru nespēj radīt pēcnācējus, tomēr medicīna tagad attīstījusies tik tālu, ka ārsti ļoti retus neauglības gadījumus atzīst par bezcerīgiem, tik dažādas ir iespējas tikt pie bērniem. Mūsdienu medicīna piedāvā variantus, kā uzvarēt neauglību un iedzimtas slimības. Šīs iespējas pamudina biotehnoloģijas ietvaros izvirzīt jautājumu par cilvēka pamatvērtībām. Pēcnācēju radīšanas tehnika balstās uz pēdējo divdesmit gadu zinātniski tehniskajiem sasniegumiem un šai virzienā pētījumi attīstās ļoti strauji, atklājot arī ģenētiskās manipulācijas iespējas.
Mākslīgā apaugļošana — pāriem (un indivīdiem), kas nevar ieņemt bērnu dabiskā ceļā, ir pieejami vairāki mākslīgās apaugļošanas veidi — mākslīgā apsēklošana, in vitro fertilizācija un embrija implantācija dzemdē, kas pieejami lielākajās klīnikās. Cits iespējams risinājums ir arī grūtniecības iznēsātājas (surogātmātes) piesaiste. Tomēr šajās metodēs no indivīda vai sabiedrības viedokļa rodas savas problēmas. …