1.Ķermeņa un dvēseles mijiedarbība
Džainismā Džīvai jeb dvēselei piemīt apziņa, tā ir mūžīga, tā ir individuāla, tai ir zināšanas un spēks, mainās tikai tās ārējā forma atkarībā no tā, kādā ķermenī tā iemiesojusies. Laika gaitā tā piesārņojas.
Senajā Ēģiptē par cilvēka “dvēseles mājokli” līdz apmēram 10. gs uzskatīja sirdi, vēlāk sāka uzskatīt galvu. Ir divas dvēseles KAA(gars, dubultnieks, kam piemīt visas cilvēkam piemītošās īpašības, bet pēc nāves tā turpina dzīvot viņpasaulē, laiku pa laikam atgiežoties savā ķermenī- tā ir saistīta ar ķermeni) un BAA(iemiesojas cilvēka vārdā, lai BAA turpinātu dzīvot, jādod pēcnācējiem mirušā vārds).
Antīkā Griķija
Dēmokrīts uzskatīja, ka dvēsele sastāv no maziem, ugunīgiem atomiem. Dvēseles atomi ir visās lietās un būtnēs tikai nedzīvajos to ir ļoti maz. Viņš uzskatīja, ka dvēsele nomirst kopā ar ķermeni.
Epikūrs uzskatīja, ka nedzīvajos priekšmetos dvēseles nav, tā ir tikai tiem, kam ir maņu orgāni. Prātu uzskata par svarīgāko dvēseles sastāvdaļu un prāts ir nemirstīgs. Viņaprāt, dvēsele var nesekot visur līdzi ķermenim. Nāve iestājas, kad dvēsele atdalās no miesas.…