Lai Baltijas muižnieki izkļūtu no saimnieciskajām grūtībām un mazinātos zemnieku šķiras cīņa, cara valdība 1816.gadā Igaunijā, 1817.gadā kurzemā un 1819.gadā Vidzemē pasludināja zemnieku ”brīvlaišanu”. Zemniekiem piešķīra personīgo brīvību, kas bija stingri nosacīta, bet visu zemi pasludināja par muižas īpašumu.
Pirms dzimtbūšanas atcelšanas pastāvēja dzimtļaužu klaušas, kuras vairs neapmierināja jaunos ražošanas apstākļus, tāpēc bija jāmeklē izeja, respektīvi, jāveic agrārā reforma. Piemērots modelis nebija jāmeklē tālu, jo 19.gs. sākumā dažās valstīs zemniekus jau atbrīvoja no dzimtbūšanas (Dānijā – 1788.gadā, Šlēzvigā – Holšteinā – 1805.gadā, zviedru Pomerānijā – 1806.gadā, Varšavas hercogistē un Prūsijā – 1807.gadā). Šai atbrīvošanai sekoja neapšaubāms lauksaimniecības progress. No visiem zemnieku brīvlaišanas variantiem Baltijas guberņu muižniecības izvēlējās to, kas bija visizdevīgākais muižniekiem, bet vismazāk varēja dot labumu zemniekiem.Igaunijas zemnieku brīvlaišana.
Gatavošanās zemnieku atbrīvošanai no dzimtbūšanas vispirms sākās Igaunijas guberņā1. Igaunijas muižniecība 18.gs. beigās un 19.gs. sākumā pārdzīvoja smagu saimniecisko krīzi. Tā rezultātā pastiprinājās zemnieku nemieri, jo tie nebija apmierināti ar savu stāvokli.
1805.gadā starp Igauņu zemniekiem izcēlās nemieri. Valdība tos izskaidroja ar līdzšinējo likumu nepilnībām2. Tāpēc valdība pieprasīja Igaunijas muižniekiem, lai tie izstrādā jaunus likumus, ņemot pamatā Vidzemes 1804.gada likumus. Igaunijas muižniekiem šāda likums bija ļoti nepatīkams.…